Robežtelpa: Pilsētā vieglāk, Svitenē bērniem labāk 0
Māra un Raimonds Zvirgzdi Svitenē dzīvo tikai kopš 2007. gada. Māra dzimusi un augusi Pilsrundālē, Raimonds ir jūrmalnieks. Abi iepazinušies Jūrmalā, kur Raimonds strādājis fotoveikalā, bet Māra tajā bija atnākusi praksē. “No sākuma mēs kā kolēģi šausmīgi strīdējāmies, bija neiedomājami, ka mēs kopā kaut ko varētu pasākt,” atceras Māra. “Viņa mani atmānīja uz Sviteni, tā tās zemgalietes cilvēkus māna,” joko Raimonds. Un nopietni piebilst: “Man patika Jūrmalā, bet ir jau arī kas cits jāizmēģina. Pilsētā dzīve vieglāka, bet te bērniem labāk.”
Abu vecākie bērni vēl paspējuši pāris gadu padzīvot Raimonda dzimtajā Jūrmalā, divi jaunākie ir īsteni svitenieki – Mārai te vecvecāku māja. “Mežģīnes vien no guļbūves palikušas,” saskatoties novelk. Kā padomju laikā ierasts, arī “Kalna Anzēni” pārklāti ar ruberoīdu, zem kura baļķi sapuvuši. Tagad abi māju pa gabaliņam vien atjauno. “Es visu bērnību dzīvoju pie pašas jūras, izej ārā no mājas – un jūra priekšā. Tā pietrūkst. Un vēl tā, ka Jūrmalā arī ziemā ir zaļš. Tāpēc pagalmā audzējam priedes, egles, tūjas – lai ir zaļums,” teic Raimonds.
Par dzīvi pierobežā nesūdzas, abi gan teic: robežas tuvumu īsti nejūt: zīme “Pierobežas zona” noņemta jau pirms vairākiem gadiem, nav arī īsta ceļa, kas savienotu Latviju un Lietuvu. Turklāt tur, kur Lietuva Svitenei vistuvāk, nav apdzīvotu vietu – vai nu purvains un tukšs, vai arī plešas lielzemnieku lauki. Tagad braukšot ekskursijā uz kaimiņvalsti, lai paskatītos, kā tur izskatās. Māra gan piebilst: kultūras sakari ar kaimiņos esošo Pakrojas rajonu ir labi, turienes amatiermākslas kolektīvi regulāri viesojas Svitenē. “Varam aiziet, klausīties, baudīt,” saka Māra. Pati gan nevienā amatiermākslas kolektīvā nav iesaistījusies – četru bērnu audzināšana prasa laiku.
Šobrīd Mārai lielākā neskaidrība par darbu: sākumskola Svitenē, kur mācās bērni un strādā pati Māra, pavasarī nosvinējusi pēdējo izlaidumu. Par bērniem skaidrs: kā līdz šim skolas autobuss vizināja uz Sviteni, tā no septembra vedīs uz Pilsrundāli. Bet kā būs ar skolotājiem, par to gan vēl skaidrības neesot.
Tā ir viena no nedaudzajām lietām, kas Svitenei kopīgs ar citiem pierobežas pagastiem: darba vietu trūkums. Arī Raimonds daudzus gadus braukājis strādāt uz Rīgu, kamēr izdevies atrast darbu Bauskā. “Diezgan daudzi jaunieši aizbraukuši strādāt uz ārzemēm,” stāsta Raimonds. Viņš gan tajā nekādu traģēdiju nesaskata: “Labāk lai brauc uz ārzemēm, nevis dara te kaut ko citu, ne pārāk labu. Tagad ir mierīgāk. Kādreiz ar autobusu braucot uz darbu, klausos, ko autobusā runā: vienam dēls Zviedrijā, meita Anglijā, vēl kāds Norvēģijā, Vācijā, tur jau visu var dzirdēt. Bet galvenais – visi pie vietas, veseli un dzīvi, pārējam jau nav nozīmes. Stunda – un viņi ir Latvijā.” Raimonds saka – esot bijušas dienas, kad arī pašam gribētos aizbraukt un nopelnīt, sakārtot dzīvi. “Bet tad atkal: man četri bērni mājās, kur skriet, kāpēc?” prāto Zvirgzdu ģimenes galva.
