Robežtelpa: Pededzē iesakņots un dejā ieausts mūžs 1
Ludmila Uglovska nu jau 20 gadus vada vairākus Pededzes un Liepnas deju kolektīvus – vidējās paaudzes deju kolektīvam “Liepna” nupat maijā piešķirta I pakāpe, Pededzes tautas nama jauniešu deju kolektīvam – II pakāpe. Tomēr viņa pati apgalvo, ka dejas ir sava veida liktenīga nejaušība.
Ludmila studējusi pedagoģiju Pleskavas Universitātē, ir diplomēta fizikas, matemātikas un informātika skolotāja. Taču universitātē bijis uzstādījums, ka obligāti jāapgūst arī kāds sociālais priekšmets, un, tā kā skolā Ludmila dejojusi, izvēlējusies dejas. “Eksāmenu pat negrasījos likt, domāju: priekš kam? Braukšu atpakaļ uz Latviju, apprecēšos. Viss jau bija sarunāts. Tomēr pasniedzēja pārliecināja,” atceras Ludmila Uglovska. Galu galā noliktais eksāmens noderējis jau pavisam drīz – sākot strādāt skolā Pededzē, tur trūcis gan mūzikas, gan fizkultūras skolotāju, un nolemts abus priekšmetus aizstāt ar dejošanu. Vēl tagad skolēniem līdz sestajai klasei dejošana ir obligāta, taču arī turpmāk dejo lielākā daļa, un dara to labi – pērn viens no skolas deju kolektīviem veiksmīgi startējis Skolu jaunatnes dziesmu svētkos, otrs palicis uzreiz aiz svītras.
Ģimenē dejojis arī dēls Artjoms, kam tagad jau 23 gadi, dejo mazā Nasteņka, kurai deviņi gadi. Meitiņa arī apmeklē mūzikas skolu Alūksnē. Ludmila teic – par to, ka viņi visi trīs vienmēr varējuši nodarboties ar amatiermākslu, liels paldies jāsaka vīram: “Viņš nedejo, bet ļoti labi mūs saprot, jo arī viņa tēvs bija dziedātājs un dejotājs. Tāpēc atbalsta un nepukst, ka bieži jāiet uz mēģinājumiem un koncertiem, jābrauc uzstāties citos pagastos. Uz vīra turas saimniecība, jo mums te, Pededzē, vēl gandrīz katrā saimniecībā ir lopiņi pašpatēriņam…”
Abi ar vīru tepat pierobežā uzauguši, Ludmilas un māsas Tatjanas vecmammas māja atrodas līdzās šauram celiņam, tieši aiz kura “zaļā” robeža ar Krieviju. Patlaban tā tiek attīrīta no krūmiem. Ludmila neslēpj, ka dzīve pierobežā nav vienkārša: bērni uz skolu brauc no visai plašas apkārtnes, īpaša skolas autobusa nav, pielāgoti satiksmes autobusu laiki, tomēr dažam labam skolēnam vēl līdz pieturai jāsoļo pāris kilometru. Tāpat robežsargi regulāri pārbauda dokumentus. “Mūs jau gan visi zina, ja nu trāpās kāds svešāks, tad pase jāvelk ārā,” Ludmila teic un atceras, kā reiz, no koncerta atgriežoties, iegadījusies tieši pa vidu robežpārkāpēju ķeršanas operācijai. Omulīgi nav bijis, arī ekonomisku grūtību netrūkst, tomēr pededzieši šeit esot iesakņojušies paaudžu paaudzēs un nelabprāt pamet dzimto pagastu. “Šķiet, tikai kādi pieci cilvēki aizbraukuši strādāt uz ārzemēm,” prāto Ludmila. Tāpat jaunieši, kuri devušies studēt vai strādāt uz pilsētām, katru nedēļas nogali brauc mājās, piedalās mēģinājumos un cenšas uzlabot pagasta dzīvi.”
