Ainaži: lepnums Ziemeļlivonijas festivāls, bet vien 80 bērnu 0
Ainažu kultūras nams vienmēr lepojies ar bagātām tradīcijām. Deju kolektīvs nupat bijis Ungārijā, jauktais koris “Krasts” devies deviņu dienu koncerttūrē uz Gruziju, turklāt jaunos koncerttērpos. Trīsdesmit procentus izmaksu sedza pašvaldība. Diemžēl turpmāk tā tik dāsna vairs nebūšot. Salacgrīvas novada domes Kultūras komisija nupat pieņēmusi nolikumu, ka turpmāk vienu kolektīvu atbalstīs ne vairāk kā reizi trijos gados un arīdzan ar mazāku naudas summu. Kā teic kultūras nama vadītāja SOLVEIGA MUCIŅA (attēlā), amatieru kolektīvi, uz kuriem balstās Dziesmu svētki, par to, protams, īpaši nepriecājas, taču kapitālisma noteikumi kļūst arvien skarbāki un uz pašvaldību pleciem tiek uzlikts arvien lielāks smagums. Rīga mudinot cilvēkus deklarēties galvaspilsētā, līdz ar to novadā nodokļu ieņēmumi samazinās… Taču koru skatē piedalījās ar desmit vīriem – kur nu vēl labāk! Interesanta sakritība, ka korim šogad apritēja 90 gadi – tieši tikpat, cik 1926. gadā dibinātajiem Ainažiem.
Savukārt pēc diviem gadiem – 1928. gadā – par tautas saziedotiem līdzekļiem tika uzcelts un nesen restaurēts kultūras nams ar brīnišķīgu auru, lieliski iekārtotu zaļo, balto un lielo zāli ar trīssimt vietām. Te darbojas vidējās paaudzes deju kolektīvs “Randiņš” un divi bērnu deju kolektīvi – pirmsskolēnu “Zvirgzdiņš” un skolas vecuma “Jūrmalnieks”. Dejas ir Solveigas Muciņas sirdslieta. Viņa atminas, kā 80. gados Ainažu pusē bijis gandrīz trīssimt bērnu, bet nu vairs tikai astoņdesmit, slimnīcas iemītniekus ieskaitot. K. Valdemāra Ainažu pamatskolā darbojušies četri deju kolektīvi, palicis viens, un tam tagad pajumte ir kultūras nams. Solveigai Muciņai kremt viena lieta – kādēļ gan ārkārtīgi krāšņo un sarežģīto Dziesmu svētku rakstu veidotāji horeogrāfi nevar izdomāt, kā lauzt nelāgo tradīciju, ka trešdaļa skolēnu nevar tikt uz Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem? Vai tiešām kaut vienu programmu nevar piepildīt ar novadniekiem? “Atceros, skatījos filmu par kādu Latgales skolēnu deju kopu, kas pirmssvētku skatēs dabūja pirmo pakāpi, bet palika mājās, un man burtiski lija asaras,” stāsta Solveiga Muciņa.
Salacgrīvas novads kopumā lepojas ar septiņiem deju kolektīviem Salacgrīvā, Ainažos un Liepupē, kur lielākie kultūras nami. Kultūras nama lepnums ir arī Ziemeļlivonijas mākslinieku plenērs ar jau divpadsmit gadu pieredzi, kad šurp sabrauc mākslinieki arī no Jelgavas, pa kādam pat no Lietuvas.
Jau piecus gadus notiek pilsētas svētki, bet divpadsmito reizi starptautisks – Ziemeļlivonijas festivāls sadarbībā ar igauņiem. Vienojošs ir tas, ka teritoriju līdz pat divdesmit kilometru attālajai Pērnavas rajona Hēdemēstei savulaik apdzīvojuši lībieši. Jūnijā latvieši dodas uz Hēdemēsti, bet augustā igauņi ierodas Latvijā. Šajos svētkos Ainažos uzstājušies gan Igo, gan “Līvi”, gan “Apvedceļš” un “Klaidonis”, notiek gan dažādas izstādes, gan izsoles, gan stipro skrējiens, kad visa Ziemeļvidzeme brauc uz Ainažiem. Jau gadiem Ainažu kultūras nams sadarbojas ar amatieriem no kultūras nama igauņu pusē Treimaņos. Viena un tā pati dziesma tiek dziedāta abās valodās, bet sarunās vecākā paaudze saprotas krieviski, jaunie – angliski.
Kultūras namā apskatāma Ainažu jūrskolnieka un pilsētas pirmā mēra Jāņa Asara (1885 – 1942) meitas, fotomākslinieces Ilgas Sūnas izstāde “Zieda dvēsele”. Bērnībā uz Sibīriju izsūtītā un šogad janvārī 85 gadu slieksni pārkāpusī kundze, kas reiz bijusi galvenā fotogrāfe “Rīgas Modēs”, kaut pārcietusi smagu slimību, no kuras atgūties palīdzējusi arī gaidāmā izstāde – viņas meita mammai nesusi puķes uz mājām kā “modeļus” –, joprojām ir stalta dāma. Ainažos viņa allaž tiek godināta kā cilvēks, kurš rīkojies šiem laikiem diezgan neparasti – viņa uzdāvinājusi pilsētai sev piederošo zemi, uz kuras tagad uzbūvēta Ainažu estrāde.
Ainaži var lepoties arī ar saviem muzejiem. Ar senām tradīcijām bagāts kā Ugunsdzēsības muzejs, tā arī pilsētas lielākā slavenība – Ainažu Jūrskolas muzejs. Tā vadītāja Iveta Erdmane stāsta: šeit patlaban aplūkojama unikāla izstāde – sevišķi vēsturiskās vērtības ziņā. Ainažos dzīvojošie jūrskolnieku divu brāļu Kozenkrāniusu nākamo paaudžu radinieki pastāstījuši, ka Valmieras pusē dzīvo 93 gadu vecumu sasniegusī Jāņa Kozenkrāniusa meita Efra Florida Saklaure, kuras aizraušanās ir gleznošana. Interesanti, ka Efras dabas ainavās nemaz nav jūras…
Savukārt Ainažu bibliotēkas vadītāja Sanita Kānīte var būt gandarīta par 10 000 grāmatu lielu krājumu. Arī par to, ka bibliotēkas draugs, dzimis ainažnieks, tālbraucēju kuģu otrais stūrmanis Ivars Brauns uzdāvinājis vairāku izglītojošu žurnālu gada abonementus. No nacionālas nozīmes laikrakstiem šeit pasūta tikai visizdevīgāko komplektu – “Latvijas Avīzi” kopā ar “Mājas Viesi” un “Praktisko Latvieti”. “”Mājas Viesī” ir interesanti vēsturiski materiāli, arī par latviešiem pasaulē, nav kā dzeltenajos žurnālos, kur vilinoši rakstu nosaukumi, bet saturs tukšs…” piekrīt arī Solveiga Muciņa. Viņa lepojas arī ar to, ka nupat atjaunota daudzu iecienītā koka laipa, kas ved garām nesen atjaunotajam Viļņa Titāna veidotajam piemineklim “Baltā saule”, pāri randu pļavām, kur notiek visdažādākie tautas svētki, iesniedzoties vai gluži jūrā.
