Robežtelpa: Kultūras dzīve – gluži kā Rīgā 0
Solveiga Ikerte Rundāles Balto māju, bez kuras šobrīd Rundāli iedomāties grūti, ieraudzīja 1997. gadā apmēram no šāda skatupunkta. Viņu pie tās atveda vīrs Aivars, kurš ierosināja, ka māju vajadzētu nopirkt. Līdz tam Ikerti – abi dzimuši vidzemnieki – jau teju 20 gadus bija nodzīvojuši dzīvoklī Bauskā, un Solveiga nebija plānojusi kaut ko mainīt. Taču krūmos ieaugušais vēsturiskais nams uzrunāja arī Solveigu, un, par 600 latiem ēku nopirkuši,Ikerti sāka to atjaunot.
Solveiga atceras, ka sākums bija grūts: naudu ģimene neaizņēmās, un īpašu iekrājumu diviem padomju inženieriem nebija, tādēļ laikazoba drupināto ēku, kuras bojājumi atklājās pamazām, remontēt nācās pa gabaliņam vien. Bijis brīdis, kad istabā daļa grīdas ir ielikta, un uz tās atrodas gulta, lai viesi var pārnakšņot, bet daļas grīdas istabā vēl trūkst…
Tagad Baltā māja sakārtota, katrai istabai savs neparasts akcents – gan seno sienas mūru un krāsojuma fragmenti, gan pašu darināti santehnikas priekšmeti, pie sienām – meitas Lauras vadītā interesentu grupiņā tapuši gleznojumi. Abi Ikertu bērni aizgājuši mākslas virzienā – Laura Mākslas akadēmijā studējusi grafikas nodaļā, taču ikdienā vairāk nodarbojas ar restaurāciju un keramiku, dēls Māris izstudējis ekonomiku, taču pēdējos gados arī profesionāli nodevies restaurācijai: strādājis gan muzejā “Rīgas Birža”, gan Doma baznīcā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Laura darbojusies Rundāles pils atjaunošanā, arī Pareizticīgo katedrāles krusti un Alsungas baznīcas lustra ir viņas zeltīti. Ar mākslu “aplipusi” visa ģimene – pati Solveiga pie meitas mācās gleznot, Aivars un mazmeita Arta Aurēlija darina melno keramiku. Ceplis uzcelts par Eiropas naudu, katru gadu jūnija sākumā Baltajā mājā tiek rīkots keramikas plenērs ar cepļa kurināšanu. Laiku pa laikam Baltajā mājā notiek arī muzikāli sarīkojumi, un Solveigas sapnis ir sarunu vakari Baltajā mājā.
Jautāta, kā dzīvi ietekmē līdzās esošā Rundāles pils, Solveiga Ikerte teic: tieši tā ir galvenais dzinējspēks. Pils apmeklētāji ir arī galvenie viesnīcas un restorāna viesi; vasaras sezonā pavārēm var nākties gatavot ēdienu pat simt klientiem dienā. Vienlaikus Rundāle arī piedāvā izcilu profesionālās mākslas programmu. “Es uzskatu, ka pie mums apstākļi mākslas baudīšanai ir ideāli – Liepājas Simfoniskajam orķestrim noslēgts līgums ar Rundāles pili, jaudā tik uz visu izskriet. Tad vēl tuvu ir Mazmežotnes muižas pasākumu šķūnis – es pati tur gan vēl neesmu bijusi; uz otru pusi pāri Lielupei ir Mazā Mežotnes pils, kur arī notiek brīnišķīgi koncerti. Tāpat Bauskas pils ir netālu, un tur arī ir brīnišķīgs piedāvājums, tā ka kultūras dzīvi te var baudīt gluži tāpat kā Rīgā,” teic Solveiga Ikerte.
Viesnīcas saimniecei līdztekus darbam viesnīcā ir vēl otra, vai, pareizāk, pirmā nodarbošanās. Padomju laikā strādājusi Bauskas sadzīves pakalpojumu kombinātā, un, kad Atmodas laikā sākās pieprasījums pēc tautastērpiem, vispirms pievērsusies to darināšanai, bet, veidojot individuālo uzņēmumu, sapratusi: ar tautastērpu darināšanu vien pastāvīgu darbu nodrošināt nav iespējams, turklāt negribējies atteikties arī no sava iecienītākā materiāla – trikotāžas, tādēļ tagad nelielais uzņēmums darbojas arī trikotāžas tērpu izgatavošanā, jo interese par tautastērpiem nav pastāvīga. Turklāt tieši patlaban ir brīdis starp diviem ES fondu finansējuma periodiem, tādēļ tautastērpu jomā iestājies pieklusums, piebilst Ikerte.
