Robežtelpa: Ar jūru sirdī un Ulmaņa latu pagalvī 0
JĀNIS KĀRLIS JŪRMALIS par savām saknēm Jūrmalciema “Jūrmaļos” stāsta tā: mans tēvs ir Jānis, viņa tēvs – Miķelis, kam priekšteči Jēkabs, Ermanis un Ancis, kurš šajās mājās ienācis, no tām izprecinot kādu vecmeitu un, kā saprotams, tādējādi tiekot pie viņas mājas. Vectēvs Jēkabs ēkai savulaik piebūvējis četrus metrus, Jānis Jūrmalis – vēl četrus. Kā jau humora pilns vīrs teic – tā kā te ciemā neviena pie viņa nenākusi, braucis uz tālāku, Otaņķiem, pāri upei. Ar tur nolūkoto Ausmu nu jau kopā vairāk nekā 57 gadus.
Jāņa sirdslieta ir dārzs, augļu koki, sievai – puķes. Un tā nu viņi, kā smejies, “karojot savā starpā par zemi”. Jānis neslēpj, ka bērnībā nebijis skolā pārāk čakls, un tēvs teicis – negribi mācīties, brauc jūrā. Tā no piecpadsmit gadu vecuma kā māceklis gājis jūrā, bijis zvejnieks, kapteinis, vēlāk zvejas brigadieris.
Kā tagad Jūrmalciemā ar zveju? Ar atbildi Jānis tīšuprāt vilcinās, jo reiz, atklāti atbildot vietējās avīzes korespondentam uz tādu pašu jautājumu, pamatīgi saniknojis vietējos zvejniekus. Kā man iepriekš stāstījis Nīcas novada priekšsēdētājs Agris Petermanis, tieši Jūrmalciemā esot visdzīvākās zvejnieku tradīcijas, ar šo rūpalu nodarbojas gados jauni vīri, tepat reņģes kūpina, pārdod, ved tirgot uz Rīgu. Ja kāds aizdod naudu, tā esot jāatdod nevis eiro, bet čiekuru maisos, jo, lūk, tieši ar čiekuriem kūpina zivis. Kūpinātavās reņģes var nopirkt par eiro piecdesmit kilogramā. Novadā ir septiņas juridiskas firmas, kas nodarbojas ar zvejniecību, un piecdesmit individuālie zvejnieki. Taču neviens nedodas tālajā zvejā, bet iet tikai līdz 2,5 kilometriem jūrā. Lūk, un tieši šo attālumu Jānis Jūrmalnieks raksturo tēlaini: “Mēs savā laikā devāmies jūrā tā pa īstam, bet tagad sievas no krasta ar “hallo” var vīrus sasaukt.”
Kādreizējais zvejnieks savos astoņdesmit var lepoties, ka atvases tepat Kurzemē. Meita Indra laulības pilī Liepājā par priekšnieci. Pirms daudziem gadiem pasaulē nācis dēls, kam bijis lemts nodzīvot tikai četras dienas… Kad sagaidīts otrs mazdēls, pieteicis, lai liek Jāni vārdā. Viņš Rīgā beidzis Tehnisko universitāti un tagad strādā pie Liepājā slavenā arhitekta Pīlēna. Mazmeita Andra pabijusi Anglijā, tad Spānijā pasniegusi angļu valodu, tagad Liepājas domē strādā kultūras nodaļā. Bet vecākais mazdēls Guntis, veikala vadītājs Liepājā, nupat nopircis viesnīcu. Viesu māja ir arī viņa mātei Indrai. Var teikt, šī nodarbe kļuvusi gandrīz vai par ģimenes tradīciju. Arī Jānis Jūrmalis, “Lauku ceļotāja” goda biedrs, izdod vairākas istabas. Te bijuši atpūtnieki vai no visas planētas – Amerikas, Kanādas, nemaz nerunājot tepat riņķī no Zviedrijas un Somijas. No Austrālijas ieradušās četras tur dzimušas māsas, kuras gribējušas redzēt tēvu zemi.
Bet kāpēc viņam vēl otrs vārds – Kārlis? 1935. gadā 4. augustā Nīcā notikuši zvejnieku svētki. Ar visiem ministriem ieradies Kārlis Ulmanis. Tā kā pirmās mājas, izbraucot no meža, bijušas “Jūrmaļi”, Valsts prezidents griezies tik iekšā. Dienasmeita vārījusi piena zupu, Ulmanis pamaisījis ar karoti: te zupas nav daudz, nez vai visiem pietiks, un ķiļķenu arī par maz! Saimes istabā ieraudzījis, ka mammai tikko pasaulē nācis mazulis. Nu, ja jau tāds notikums, uzņemšoties krusttēva pienākumus. Un pagalvī mazajam Jānim palicis piecus sudraba latus. Vēlāk atsūtījis vēl simt, kas tolaik bijusi liela nauda. Runā, ka dažus gadus vēlāk Ulmanis atkal bijis Bernātos, teicis, ka Jūrmalciemā augot krustdēls, taču aizbraukt pie viņa nav sanācis.
Padomju gados Jānis Kārlis Jūrmalis bijis ciema kultorgs un vadījis zvejnieku svētkus. Tagad priecājas, ka šeit izveidojusies aktīva sievu kopa “Aizjomietes”, kuras rīko visdažādākos pasākumus. Jānis Jūrmalis zina stāstīt, ka vārds “Kalves” cēlies no seniem laikiem, jūrā dziļumu mērot. Arī tagad vecais zvejnieks sarīkojumos uzdzied savā brašajā balsī un nolasa kādu paša sacerētu dzejoli.
