Robežpārkāpēji 0
Bērns viesībās, sabiedriskajā transportā vai veikalā. Tās ir vietas, kur ierastās robežas tiek pārkāptas visbiežāk. Kā rīkoties vecākiem, jautājām ģimenes pshihoterapeitei Guntai Jakovelai.
– Mazajiem ir ļoti vajadzīgas robežas, jo tās rada drošības izjūtu un apziņu, ka kāds par viņiem rūpējas, – uzskata Gunta Jakovela. – Tiesa, bērni ik pa laikam saceļas pret vecāku noteiktajām robežām, tā rosinot viņus uz dialogu. Taču robežām vienmēr nav jābūt tikai vecāku noteiktām, dažkārt labāk, ja tās ir elastīgas un abām pusēm izdodas rast kompromisu. Lai arī vecākiem reizēm šķiet, ka bez kliegšanas un pļaukām robežas noteikt nav iespējams, tas nav tiesa. To pašu var panākt ar dialogu un konsekvenci. Taču tās vecākiem bieži pietrūkst – dusmu karstumā piedraud bērnam ar sankcijām: trīs dienas neskatīties televīziju vai nedēļu nesatikties ar draugiem, bet pēc tam, kad dusmas pierimušas, par aizliegumiem piemirst. Bērnam tā veidojas priekšstats, ka vecāku vārdi bieži nesakrīt ar darbiem. Šādā situācijā svarīgāk būtu izrunāties, paskaidrojot viņam, kāpēc viedoklis mainījies.
Ja bērnam robežas bijušas noteiktas minimāli, pirmajā brīdī pēc pārmaiņām viņš, protams, protestē. Taču, ja vecāki konsekventi paliek pie savām prasībām, arī bērns laika gaitā atgūst drošības izjūtu un pieņem to, ka vecāki ar viņu ne vienmēr ir vienisprātis. Mazais pamazām apgūs jaunus veidus, kā iekarot robežas bez kliegšanas un kāju spārdīšanas. Tās jau veidosies kā dialogs starp viņu un vecākiem.
Kāpēc bērns neklausa?
Konflikta laikā pieaugušajiem būtu lietderīgi sev pajautāt, kāpēc viņiem svarīgi, lai atvase klausītu. Arī bērns ir personība ar savu saprašanu par to, kas labi un kas slikti, tikai atšķirībā no pieaugušā viņam ir mazāka pieredze. Ja aizliegumi svarīgi bērna drošībai, pieaugušajiem vajag viņu par to informēt. Pieķerot, ka mazais bāž kontaktligzdā irbuļus, pirmajā brīdī varbūt der pieturēšana aiz rokas, bet pēc tam daudz svarīgāks par aizliegumu ir skaidrojums, kāpēc šāda prasība jāievēro. Bērnam jāiemācās saprast, ka vecāku neatļautais vispirms svarīgs viņam pašam, ka tā nav tikai spontāna tēta vai mammas griba.
Tiesa, lai to izskaidrotu, dažkārt nepieciešams laiks un liela sirdsgudrība. Vieglāk, protams, ir izkliegt aizliegumu, taču bez izpratnes tas tikai vairos dusmas un spītību. Ne mazāk svarīgi uz notiekošo paraudzīties no bērna pozīcijām – viņš var negribēt acumirklī nākt ēst, jo nejūtas izsalcis vai arī ir ļoti aizrāvies ar spēlēšanos. Varbūt, ja mamma mazliet piekāptos, maltīti varētu uz kādu brīdi tomēr atlikt…
Tracis veikalā
Dēlēns grib jau 101. mašīnu, bet mamma to nepērk. Mazais krīt zemē, vēlas, lai viņam paņem vismaz lidmašīnu, bet arī šāds pirkums nav plānots. Ko darīt?
Vislabāk, ja vecākiem šādā brīdī būtu pietiekami daudz laika, lai izturētu bērna niķus, paliekot pie sava viedokļa. Brīdī, kad mazais ir saskaities, bezjēdzīgi lasīt morāli par to, ka veikalā nav smuki kliegt un vārtīties pa grīdu. Drīzāk var atspoguļot bērnam viņa izjūtas – tu esi dusmīgs, bet es nepirkšu nedz mašīnu, nedz lidmašīnu, es pagaidīšu, kamēr tu izdusmosies.
Bieži vien vecākiem visgrūtāk ir izturēt apkārtējo reakciju, bet šajā ziņā vienmēr jāpatur prātā, ka svarīgākais ir bērns, nevis tas, ko domā viens vai otrs garāmgājējs. Ja mammai nav laika gaidīt, kamēr mazais izniķosies, visticamāk, viņai būs jāsamierinās, ka nāksies doties projām ar ķērcošu bērnu padusē. Pieaugušā vēlme, ka mazais varētu viņu saprast, ir utopiska. Bērns šajā brīdī redz tikai mantiņu, ko viņam tā gribas… Sākt sarunas lietderīgi tikai tad, kad mazais pilnīgi nomierinājies.
Saprast bērnu palīdzēs arī vecāku atmiņas par to, kā līdzīgā situācijā paši jutušies savā bērnībā. Jebkurā gadījumā lielajiem jāspēj noticēt, ka viņi nepārstāj būt labi vecāki arī tad, ja mazajam kaut ko nepērk vai aizliedz.
Mājās viesi
Reizēm, kad atbrauc ciemiņi, bērni pilnīgi pārvēršas – sāk visādos muļķīgos veidos pievērst sev uzmanību, nepārtraukti traucē pieaugušajiem parunāties. Visticamāk, ka mazais šādi protestē, ka mamma un tētis šajā brīdī nepieder vairs tikai viņam vien. Labi, ja vecāki par to ar bērnu izrunājas jau pirms ciemiņu ierašanas. Ja teiktais nav līdzējis, vislabāk uz brīdi pievērsties bērnam, apmierināt viņa vajadzības. Pretējā gadījumā – jo mamma vai tētis mazo vairāk atraidīs, jo vairāk bērns pie viņiem tieksies.
Savukārt, ja kādā brīdī bērnam tiek dota iespēja parādīt savus darbiņus vai vienkārši parunāties ar ciemiņiem, viņš, apmierinājis vajadzības, atradīs par vecāku raustīšanu interesantāku nodarbi un dosies paša gaitās. Reizēm pieaugušie saka, lai bērns pagaida. Bet mazajam tas ir ļoti stiepts jēdziens. Viņam saprotamāk būtu, ja mamma teiktu: “Es pabeigšu teikumu un tad uzklausīšu tevi.”
Tad ļoti svarīgi pēc mirkļa arī patiešām pievērsties bērnam, paņemt klēpī, varbūt samīļot. Pretējā gadījumā mazais paliks vēl niķīgāks, bet sarunas tik un tā nāksies pārtraukt. Īpaši jau, ja darīšana ar divgadnieku vai trīsgadnieku.
Pie telefona
Zvana telefons. Mamma paceļ klausuli. Pēc piecām minūtēm mājās sākas jandāliņš. Bērnam vajag maizīti, nepieciešams tūliņ pat palīdzēt piepūst balonu, aiziet uz tualeti vai padzerties. Situācija līdzīga kā ar ciemiņiem. Ja mamma grib ilgāk parunāties, svarīgi uz brīdi pievērsties arī bērnam. Taču pieaugušajiem bieži tik grūti palūgt otram pagaidīt, ka tracis atkal garantēts.
Arī bērniem, protams, jāiemācās pagaidīt, tikai atbilstoši vecumam. Jo viņš mazāks, jo īsāku brīdi var likt gaidīt. Ja divgadīgs vai trīsgadīgs bērns ik pa laikam pārbauda, vai mamma un tētis joprojām ir viņa rīcībā, tas ir tikai pašsaprotami.
Ciemos
Mazais aizbraucis ciemos. Visas bremzes pazūd, par elementāru pieklājību mācītais aizmirsies. Vecākos neviens neklausās, un mājās iet vaļā jandāliņš, bet pieaugušajiem atliek vien noskatīties, kā viņu atvase plosās.
Vecākiem, protams, gribētos, lai bērni vismaz šādā reizē spētu sevi daudzmaz pieklājīgi nodarbināt paši, bet, jo tie mazāki, jo naivākas cerības, ka viņi iztiks bez pieaugušo atbalsta. Taču, ja esam gatavi uz brīdi pievērsties bērniem, paspēlēties ar viņiem, ieinteresēt kādā rotaļā, tracis parasti pierimst. Jāsaprot, ka dauzīties būtībā patīk visiem veseliem bērniem. Tāpēc daudz gudrāk par aizliegumiem būtu nodrošināt viņiem maksimāli drošu dauzīšanās atmosfēru. Vislabāk, ja pirms ciemošanās jau mājās izrunā noteikumus, kas būs jāievēro šajā vietā.
Vienā mājā pa gultām ļauj lēkāt, citā – neļauj. Protams, tas nenozīmē, ka bērni ik pa laikam tomēr nepārbaudīs, vai robežas nav mainījušās. Taču, ja vecāki konsekventi paliks pie savām prasībām, pamazām tās iegaumēs arī atvases. Pieaugušajiem ciemos reizēm tik ļoti gribas pabūt savā pulciņā, ka viņi par noteiktajām robežām atceras tikai tad, kad jandāliņš jau iet vaļā pilnā sparā…
Sabiedriskajā transportā
Bērns, braucot sabiedriskajā transportā, skaļi pieprasa sev vietu, komentē pieaugušo izskatu, izsaka ne pārāk glaimojošas piezīmes par apkārtējiem. Kā to novērst? Var vienoties, ka trolejbusā būs labāk, ka mazais paraustīs mammu aiz piedurknes un savu sakāmo klusi iečukstēs viņai ausī. Taču bērns to var neapgūt vienā reizē. Jārēķinās – jo mazāks, jo tiešāks savos izteicienos.
Ja nevēlaties, lai bērns komentē citus pieaugušos, novērsiet viņa domas uz kaut ko citu. Var skaitīt garām braucošās ātrās palīdzības mašīnas vai salīdzināt, kuras krāsas auto uz ielas ir visvairāk. Rājot, kušinot un mēģinot atbildēt uz komentāriem, situācija tikai kļūst sliktāka.
