Anda Līce: Totālās brīvības sludinātājiem nav nekā, ko likt robežu vietā 5
Pasaule bez robežām ir sapnis, kuru īstenojot cilvēki nemaz nejustos laimīgi. Šķiet, vienīgā joma, kuru robežu neesamība bagātina un paver milzīgas iespējas, ir kultūra. Par pasauli bez politiskajām, nacionālajām un ekonomiskajām robežām ir sapņojuši un turpina sapņot visi tirāni. Līdz šim gan vēl nevienam nav izdevies līdz galam šo sapni īstenot. Pirmajā brīdī dzīve bez robežām šķiet ļoti vilinoša. Diemžēl mūsu apziņas līmenis nav sasniedzis tādu briedumu, lai mēs spētu nedarīt to, kas atnes postu citiem. Turklāt katrai nākamajai paaudzei viss ir jāsāk no nulles. Līdz ar to dzīve bez apstāšanās zīmēm – robežām drīz vien noved pie anarhijas.
Neskatoties uz nebeidzamo izglītības sistēmas reformēšanu nolūkā jaunajiem cilvēkiem dzīvi padarīt it kā mazāk traumējošu, tomēr to, kurus apstādina vienīgi cietuma sienas, mazāk nekļūst. Gan atbildība, gan bezatbildība sākas ģimenē. Cilvēki, kuri nespēj iegrožot savas iegribas, kļūst bīstami sev un sabiedrībai. Šodien daudz runā un raksta par bērnu tiesību aizsardzību. Jautājums tikai, ko katrs ar to saprot, no kā sargā un ar kādu nolūku par bērniem iestājas. Ja mēs nekritiski sekosim ārvalstu praksei, tad drīz arī mūsu bērnus varēs vecākiem atņemt pat tad, kad tam nebūs nekāda sakara ar vardarbību. Vajadzēs tikai kādam pasūdzēties, ka tāds un tāds bērns bieži raud, ka māte katru mīļu brīdi nav pie viņa, ka bērnu rāj un… sveiki uz neredzēšanos. Ārzemēs šādus bērnus adoptējot tie, kam bērnu nevar būt. Ja it kā ar nolūku šķirt vardarbību no audzināšanas valsts aizvien vairāk iejauksies ģimenē, var pienākt laiks, kad bērni būs jāaizsargā no bērnu sargiem. Ja gribam skatīties patiesībai acīs, tad vispirms ir jāatzīst, ka ģimene Latvijā ir sagrauta un šajā ziņā piemēru ir rādījis tā saucamais sabiedrības krējums. Cīnoties tikai ar sekām, nevis ar cēloņiem, kļūs tikai sliktāk.
Robežu priekšā apstāties netīk nevienam, vismazāk jau bērniem, un tad zināms konflikts starp bērniem un pieaugušajiem ir neizbēgams. Neviens nav izaudzis bez rājiena par blēņām un niķiem. Daudziem nav gājusi secen kaktā stāvēšana, sliktas uzvedības dēļ atceltas izklaides un dažos gadījumos arī žagari. Vai nu to gribam vai ne, bet dzīvē katram nākas atbildēt par savu rīcību, dzīves pērieni izrādās nesalīdzināmi sāpīgāki, ne velti daudzi savus bērnības žagarus atceras ar pateicību. Kaut arī tieši jaunākajos laikos atbildība visos līmeņos ir katastrofāli kritusies un visatļautība augusi, joprojām tiek apgalvots, ka robežas un aizliegumi nav vajadzīgi, jo tie traucējot izpausties. Totālās brīvības sludinātājiem nav nekā, ko likt robežu vietā. Viņi gan runā par mīlestību, bet aizmirst, ka tieši mīlestība, ja tā nav tikai vārdos, robežas nepārkāpj.
