Uldis Šmits: Austrumu robežas nostiprināšana – tikai viens no valdības darbiem 1
Valsts robežu nostiprināšana būs viens no Latvijas valdības neatliekamajiem uzdevumiem. Ar to pirmām kārtām domāta dabā iezīmējamā Latvijas austrumu robeža, kuras aprīkošanai jeb gluži tehniskajiem demarkācijas darbiem arvien pietrūcis naudas. Tikmēr Igaunijas valdība ir nolēmusi radīt Robežsardzes ātrās reaģēšanas centru ar īpašu vienību, kas spētu operatīvi iejaukties krīzes situācijās pierobežā. Lietuvā ne vien veido atbilstošas kaujas grupas, bet arī izstrādāja likuma grozījumus, lai vajadzības gadījumā visas par valsts drošību atbildīgās struktūras varētu rīkoties efektīvi un saskaņoti. Vai Latvijā tam ir nepieciešamā juridiskā bāze? Kā sacījis Lietuvas bruņoto spēku pavēlnieks, “mums jāgatavojas reaģēt jau tagad, jo hibrīdkarā faktiski nav robežas starp miera un kara laiku”. Šī robeža tika izdzēsta līdz ar zaļo cilvēciņu iebrukumu Ukrainā.
Bet ir vērojama vēl kāda parādība, un tā attiecas uz ikvienu, proti, publiskās telpas pārsātināšana ar meliem, lai ļaužu prātos izzustu robeža starp reālo pasauli un propagandas safabricēto. To var panākt, laižot apgrozībā falsifikācijas un absurdus apgalvojumus tādā intensitātes pakāpē un apjomā, ko nav iespējams pārbaudīt. Jo tikai ļoti retais ies veltīt laiku, lai atmaskotu pasviestos “faktus” vai atsauces uz “ekspertiem” kā gadījumā ar Krievijas valsts informācijas aģentūras bieži intervēto, bet patiesībā neeksistējošo “vācu profesoru”. Un tie vēl ir sīki meli salīdzinājumā ar kādreiz Staļina ēras gados jau piekopto metodi, ko simbolizē Katiņa – režīma pastrādātos noziegumus piedēvēt citiem. Turklāt atšķirībā no savulaik daudzās zemēs galvas nolikušajiem padomju karavīriem uz Ukrainu aizsūtītie un tur kritušie oficiāli nemaz neskaitās krituši un Ukrainas robežu vispār šķērsojuši. Pat Krievijā daudzi saprot, ka tā nav patiesība, taču tikai nedaudzi iebilst, bet citi labprātāk pieņem nepatiesību, jo tā liekas patīkamāka, savukārt trešie ir pārliecināti, ka vara allaž iemieso tiesu un taisnību. To pašu, ko apstiprina “vācu profesors” vai tādas personas kā Krievijas presē arī intervētais “EDSO eksperts” Einārs Graudiņš, un, ja viņam īstenībā ar EDSO nav nekāda sakara, vēl jo labāk.
Iepriekš sacītais daļēji attiecas arī uz smadzeņu skalošanu šaipus robežas, respektīvi, Latvijā, kur jau pieminētais “EDSO eksperts” darbojas kopā ar citiem “Nepilsoņu kongresa” un līdzīga rakstura organizāciju aktīvajiem biedriem, tajā skaitā Latgales “autonomijas” sludinātāju “akadēmiķi” Aleksandru Gapoņenko un viņa “Eiropas pētījumu institūtu”. Turpretī Igaunijā nupat neielaistais bijušais Krievijas ministrs Valērijs Tiškovs ir pavisam īsts akadēmiķis. Etnologs, taču arī ideologs ar padomju rūdījumu, kurš tagad pieķēries Putina krievu pasaules koncepcijai, šausta zinātniekus, kas to neatbalsta, un ir izcēlies, piemēram, ar apgalvojumu, ka padomju impērija bija nevis tautu cietums, bet “nāciju šūpulis”. Acīmredzot Igaunijā neuzskatīja tamlīdzīgas idejas par šobrīd izplatīšanai piemērotām. Krievijas publiskās diplomātijas sūtņus, kā Tiškovu, bieži apkalpojošie t. s. mediju klubi Tallinā un Rīgā noder par starpniekiem – viesu tēzes pēc tam nereti varam lasīt presē citu autoru apdarē vai pat reizēm saklausīt Latvijas politiķu runās. Arī tādā veidā pie mums ienāk stāsti par NATO “okupantiem” un par ukraiņu valsts “nepilnvērtību”. Bet šajā realitātes uztveres karā nozīmīgākās robežas mēs sargājam katrs pats.
