“Viņš pie varas būs tik ilgi, kamēr šņabis lēts!” Pierobežā neviens vairs nedzied slavas dziesmas ūsainajam diktatoram 74
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iepriekš ikreiz, esot Latgalē un runājot ar cilvēkiem par Baltkrieviju, atradās ļaudis, kas slavēja Lukašenko par rūpniecības un kolhozu saglabāšanu, labajiem ceļiem, lēto smēķi, šņabi un neklanīšanos Rietumu priekšā.
Arī robeža un robežsargi daudziem bija traucēklis.
Tagad, divas dienas pavadot pierobežā un nejauši ceļā satiekot vairāk nekā desmit dažādus vietējos ļaudis, neviens nedziedāja slavas dziesmas ūsainajam diktatoram un robežu uzlūkoja neitrāli vai pat kā stabilitātes garantu.
“Govis slaucam, sienu rullējam, tūlīt nāks graudi – man nav laika domāt ne par migrantiem, ne par robežu, ne par Lukašenko. Viņš pie varas būs tik ilgi, kamēr šņabis lēts,” man saka zemnieks Sandis Stepiņš no Asūnes pagasta.
“Katrai tautai pašai sava vara jānopelna. Lai paši domā. Pret migrantiem gan būtu skarbs – dzītu atpakaļ,” piebilst Jevgēņijs no Asūnes pagasta, kas strādā mežā.
“Es no migrantiem nebaidos. Ko viņi te nāks? Te jau vairs pār robežu vispār nestaigā – agrāk reizēm sveši cilvēki ko nesa, cigaretes, domāju, tagad kluss. Tikai retumis robežsargi braukā un tad suņi rej. Kad ir vairākas mašīnas, tad skaidrs, ka kādu ķer un arī noķer,” stāsta Parfens Čumiks, kas dzīvo pie pašas robežas Kaplavas pagastā.
“Reiz man govs pārgāja pāri robežai, zvanīju robežsargiem, teicu, ka pats aiziešu pakaļ. Šie smej, ka tad govs dārgi man izmaksās, lai pagaidot viņus.”
“Esmu pret migrantiem. Robežu nejūtu, kaut tā ir tikai dažu kilometru attālumā. Lukašenko, protams, ir interesants cilvēks, bet viņa valstī negribētu dzīvot. Kādreiz man Baltkrievijā bija uzņēmums, un mani viņu likumsargi pratināja: jāsaka, ļoti prasmīgi to darīja… Vienkāršie ļaudis kopumā labsirdīgi, bet sistēma atstājusi savu iespaidu, visu laiku bija jāuzmanās no viņu viltībām un spiediena,” tāds viedoklis ir Krāslavas hoteļa “Priedaine” īpašniekam Valērijam Križanovskim.
Salienas pagastā daudzus gadu desmitus nodzīvojušas Aglikerija un Jeļena Treiko. Aglikerija pirms vairākiem gadiem ogojot pie robežas pat pamanījusi divus robežpārkāpējus, kas gājuši, skaļi sarunājoties, un izbīlī noslēpusies mētrās, jo baidījusies, ka neiedod pa galvu.
Jeļenai tā nav gadījies. Pirms dažiem gadiem bija jaušams, ka pāri robežai gādā cigaretes, tagad tas rimies. No migrantiem nebaidās: ja redzēšot, uzreiz pa taisno zvanīšot meitai, kas strādā robežsardzē.
Vairākiem satiktiem cilvēkiem par migrantiem un robežu nav nekādu domu, piemēram, gan vienīgajai no baltkrievu tautas, ko sastapu, Natašai, gan ceļu uzturētājam Vilim – vairāk interese par to, kas notiek pašā Baltkrievijā.
Vilis runājis ar baltkrievu tālbraucēju šoferiem, kuri šausmās gan par dzīves līmeni, kurš krītas, gan par to, kas notiks ar valsti, kuru vada slims diktators.
Līdzīgas runas no baltkrievu tālbraucējiem dzirdējusi arī Kaplavas veikala pārdevēja Alīna un pati savām acīm redzējusi tukšos lauku veikalus vēl pirms pandēmijas.
“Kolhozos tur lāgā nemaksā algu, jā, cigaretes un degvīns lēts, bet brauca pie manis uz veikalu maizi un desu pirkt, jo pašiem maza izvēle. Laba dzīve Minskā tiem, kas pie varas un nelikumīga biznesa turas. Tagad vēl inflācija, ar ierindas algu grūti baltkrieviem iztikt.
Man jau arī nav liela alga, bet varu iekrāt, plus gotiņa – biju pirms pandēmijas aizbraukusi uz Itāliju. Šogad plānoju pabūt Spānijā, bet pandēmija patraucēja. Latvijā, ja strādā, bet netup tikai uz pabalstiem, iztikt var.
Kāds baltkrievu šoferis man teica, ka plāno iegādāties Latvijā kādu nekustamo īpašumu un lūgt uzturēšanās atļauju, nevarot vairs savā valstī izturēt. Par tālajiem migrantiem neuztraucos: viņi kā nāks, tā aizies uz rietumu pusi,” pārliecināta Alīna.
Pie Silenes robežpunkta arī pats aprunājos ar dažiem baltkrievu tālbraucējiem: viņi smaidot lūdza sevi nefotografēt, par politiku neprasīt, jo negribot iekulties nepatikšanās savā valstī un lai arī ģimenes nepaliktu bez apgādniekiem.
