Roberts Zīle: Makrons. Nodevības “nogatavināšana” 4
Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts
Viņam ir virkne dievinātāju (cita starpā arī Latvijā) un pretinieku. Kā jauns Eiropas lielvalsts līderis viņš šķiet harizmātisks un tāds, kas ļoti domā par Eiropas nākotni. Viņam piedēvēti apzīmējumi “vizionārs”, “filozofs-politiķis” un tamlīdzīgi.
Taču nesenā intervija “The Economist” un vizīte komunistiskajā Ķīnā beidzot daudziem ir atvērusi acis, un ir kļuvis skaidrs, kādi mērķi vada mūsdienu Jupiteru. Protams, runa ir par Francijas prezidentu Emanuelu Makronu.
Viņa atklāsmes intervijā šķiet emocionālas un politfilozofiskas, taču tās atklāj racionāli gatavotu stratēģiju Francijas līdera ģeopolitisko mērķu sasniegšanai.
To varētu pat saukt par mūsdienīgu Napoleona izpratni par varu Eiropā, kas gan, protams, atšķiras no tās, kas bija vairāk nekā pirms 200 gadiem.
Eiropas Savienība kā pamats Francijas līderībai
Mazāk ievērots kā “The Economist” raksts ir “Politico” atreferētās detaļas par Makrona neseno vizīti pie Ķīnas līdera novembra sākumā. Abi līderi fotografējās Ķīnas un Eiropas Savienības (ne Francijas!) karogu priekšā; Makrona uzraudzībā pašreizējais ES lauksaimniecības un nākamais ārējās tirdzniecības komisārs Fils Hogans parakstīja vienošanos ES vārdā par daudziem pārtikas nozares zīmoliem, kuru pakaļdarinājumus nu ķīnieši vairs nevarēs dēvēt tajos pašos vārdos. Turklāt Hogans to izdarīja 48 stundas pirms to pieņēma vecā Eiropas Komija.
Acīmredzot vizīte tika gatavota kādu laiku iepriekš, un bija paredzēts, ka fon der Laijenas “ģeopolitiskā” Eiropas Komisija jau būs apstiprināta, tāpēc Hogans tika paķerts līdzi kā Francijas prezidentam noderīgs dokumentu parakstītājs jebkurā no abiem amatiem, jo galvenais bija parādīt pasaules otrajai lielākajai ekonomikai, kurš Eiropā ir “boss”.
Tas, protams, Ķīnas komunistiskos līderus iepriecināja. Tas nekas, ka Makrons “The Economist” intervijā braši postulēja, ka “Huawei” dalība 5G ieviešanā Eiropā būtu apdraudējums. Galvenais, ka ķīnieši zina, ar ko vajadzības gadījumā runāt Eiropā (vai, kā daudzas desmitgades tiek runāts, – kam lai zvana ES?).
Francijas līdera intereses Ķīnas tirgos ir saprotamas, šī nav pirmā viņa vizīte Pekinā un noteikti ne pēdējā.
Neizskatās, ka kaut kas varētu nopietni apdraudēt Makrona stratēģiju ES līderībā. Francijas pozīcijas stiprina breksits, Vācijas “klibās pīles” efekts uz pāris gadiem, Spānijas un Itālijas iekšpolitiskais vājums un, protams, tas, ka Francija tūlīt būs vienīgā ES valsts ANO Pastāvīgajā komitejā un vienīgā atomieroču valsts ES. Arī visus lielākos amatus ES ir ieguvuši viņa “protežē”, turklāt vēl EK prezidente jūtas ļoti vainīga, ka nenosargāja Makrona favorīti Gulāru “sapņu portfeļa” iegūšanai, kuru tāpat iegūs francūži. Līdz ar to zaļā gaisma viņu interesēm ES tiks dota vēl ilgi, jo kaut kā jau EK prezidentei sava vaina jāizpērk.
Rietumfrontē ar pārmaiņām, Austrumfrontē miera pīpes
Makrona “The Economist” intervijas stūrakmens, bez šaubām, ir izteikumi par NATO “smadzeņu nāvi”. Taču ir arī vairāki fona aspekti, kas liek domāt, ka šis solis transatlantiskās sadarbības vājināšanai tika gatavots jau iepriekš. Par to liecina gan kalendārie notikumi, gan to fons.
Proti, Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss (no Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas jeb SPD) tikko uzrunā par godu Berlīnes mūra krišanas 30. gadadienai it kā aizmirsa pieminēt ASV lomu šajā notikumā. (Kā zināms, līdz PSRS sabrukumam par karu vai mieru Eiropā lēma tikai un vienīgi Vašingtonā un Maskavā).
Tā pati SPD panāca visu šķēršļu noņemšanu sava ilgstošā līdera un joprojām ietekmīgā Gerharda Šrēdera projektam “Nord Stream 2”. Lai projekts izdotos, nozīmīgs faktors bija Francijas loma atjaunotās gāzes direktīvas versijas pieņemšanā “elastīgā mērcē”. Jāatceras arī, ka šis ir NATO samita priekšvakars, kurā paredzēts godināt šīs organizācijas dibināšanas 70. gadadienu. Arī Makrona un Putina nesenā tikšanās pirms G7 sanāksmes labi iederas scenārijā.
Francijas prezidenta ģeopolitiskais spriedums par nākotnes drošību ir acīmredzams: uz NATO ar ASV (kas nodrošina vairāk nekā 70% no visiem organizācijas resursiem) paļauties vairs nevar, ES jāstiprina sava armija, un ir svarīga attiecību “sakārtošana” ar Krieviju, lai tā, lūk, ciešāk nepiespiežas Ķīnai! (Domājams gan, ka pēdējās divas izvēlēsies savu stratēģiju neatkarīgi no ES “piekļaušanās” līmeņa Krievijai.)
Bet rodas jautājums – ja ar Krieviju jāsakārto attiecības, tad kāpēc ES jāveido sava armija? Lai aizsargātos no kā?
Ja jāsargājas no terorisma un jācīnās par Francijas interesēm Āfrikā vai Sīrijā, tad, protams, lētāk ir paņemt jaunās ES Drošības savienības daudzgadu budžeta naudu militārās rūpniecības pētniecībai un attīstībai, piespiest visām ES valstīm (arī NATO) pirkt Eiropas ieročus, kas lielā mērā koncentrējas vienā ES valstī (uzminiet, kurā!), un radīt tai globālajā ieroču tirgū priekšroku atsevišķos segmentos.
Tas, protams, nes peļņu ražotājiem, bet drošību Eiropā ne tikai nepalielina, bet pat samazina. Kaut vai divi “Mistral’” karakuģi, ja tiktu pārdoti Krievijai, protams, palielinātu peļņu Francijas uzņēmumam, bet kardināli samazinātu drošību ES valstīm gan Baltijas, gan Melnās jūras krastos.
Vai daudz drošāk Eiropā nebūtu, ja līdz 2024.gadam visas NATO valstis izpildītu savus solījumus par 2% no IKP aizsardzības izdevumiem, kā no 2018.gada izdarījusi arī Latvija? Tie būtu vairāk nekā 100 miljardi eiro kopīgam NATO spēkam, nevis pārdesmit miljardi no jau tā saraustītā jaunā ES daudzgadu budžeta katla.
Īstenībā Makrona atklāsmes ģeopolitiskā ziņā ir daudz bīstamākas – tiek atklāta moderna veida “Rietumfronte”, taču “tuvējā pierobežā” Austrumfrontē tiek pīpētas miera pīpes.
Nodevība reālpolitikas aizsegā
Sašutums par Trampa administrācijas nodevību pret kurdiem ir saprotams. Makronam, protams, šis fakts ir īpaši sāpīgs, ņemot vērā Francijas militāro klātbūtni iesaistītajā reģionā. Taču tā ir viņa nodevība attiecībā pret politiķiem un lielu daļu sabiedrības Rietumbalkānos, it īpaši Ziemeļmaķedonijā. Šīs valstis bija izvēlējušās iet ES ceļu nebūt ne vienkāršā ģeopolitiskā cīniņā samērā sašķeltā sabiedrībā šajā reģionā.
Šie cilvēki ir nodoti ar Makrona lēmumu bloķēt sarunu sākšanu par iestāšanos ES, līdz ar to politiskais kurss, visticamāk, gan Ziemeļmaķedonijā, gan kaimiņvalstīs mainīsies.
Atceros, kad apmēram pirms 20 gadiem, kad biju Latvijas valdībā, nesaņēmām uzaicinājumu uzsākt sarunas par iestāšanos ES reizē ar igauņiem, tā bija kā auksta duša, taču aizejošo kuģi tomēr panācām.
Atceros arī, cik nepatīkamā situācijā bijām, kad stājāmies Pasaules tirdzniecības organizācijā un iekļuvām dzirnakmeņos starp ASV un ES (īstenībā Francijas) interesēm audiovizuālā tirgus pozīcijā.
Reālpolitika neskaitāmas reizes ir novedusi pie nodevības gan pasaulē, gan, protams, arī Eiropā.
Čehoslovākija, Polija, Baltijas un citas valstis tika nodotas ļoti daudzos līgumos Minhenē, Maskavā, Jaltā un tamlīdzīgi. Mūsdienās tiek pievērtas acis uz aneksijām un dažādām īpašām teritorijām Moldovā, Gruzijā un, protams, Ukrainā, kur Krievijā rīkojas, kā vēlas, zinot, ka būs Eiropas līderi, kas uz to pievērs acis un reālpolitika turpinās uzvaras gājienu līgumos gan Minskā, gan vēl šur tur.
Institucionālā sistēma ar dažādu starptautisku organizāciju ietvaru regulēja pasauli vairākas desmitgades itin veiksmīgi. To mēģina izjaukt valstis, kas jūtas nenovērtētas (Ķīna), kas zaudējušas varenību (Krievija), vai tās, kuru politiskā līderība redz tikai īstermiņa nacionālos ieguvumus (ASV un daļēji Lielbritānija).
Vulgāri runājot, nākotnes globālajā pasaulē kārtību noteiks “muskuļi”, protams, ne tikai militārajā, bet arī ekonomikas mēroga un attīstības ziņā.
Šajā kontekstā Makrona nesenā intervija un vizīte Ķīnā ir sapurinājusi vairākus ES un pasaules līderus, jo tas bija viņa nepārprotams publisks pieteikums – es esmu Eiropas “muskuļi”! Es piedalīšos jaunās kārtības veidošanā, aiz manis ir vairāk nekā 400 miljoni eiropiešu (pēc Lielbritānijas aiziešanas)!
Domāju, ka sagaidīsim pietiekami skaidru atbildi no ES valstu līderiem un Eiropas Parlamenta (kā jau bija ar Gulāras uzklausīšanu): šīs nav Eiropas intereses un pat ne tā saucamās Eiropas vērtības, ko jūs, Makrona kungs, postulējat! Mēs nevēlamies, lai jūs lemtu mūsu vietā par mums. Jo mēs nevēlamies, lai jūs kādu dienu, vienojoties par sadarbību ar Krieviju, notirgotu mūs kā “tuvējo pierobežu” ietekmes zonu.
