Roberts: arī esot ratiņkrēslā var dzīvot aktīvi un pilnvērtīgi 0
Gada vecumā ārsti Robertam diagnosticēja bērnu cerebrālo trieku un prognozēja, ka viņš nekad nestaigās un nerunās. Taču vecāku beznosacījumu mīlestība, paļaušanās uz augstāku spēku vadību un pāri visam – smags darbs ļāvis sasniegt savulaik neticamo. Roberts ne vien runā un spēj patstāvīgi pārvietoties, bet arī ar lieliskām sekmēm mācās Valmieras Viestura vidusskolas 11.klasē, ir klases biedru cienīts, mīlēts un lolo sapņus par karjeru sporta žurnālistikā. Gada sākumā Roberta Jurka ģimenē ienāca sirsnīga būtne – Bernes ganu šķirnes kucēns vārdā Kleopatra, kura labdarības fonda „BlueOrange Charity” finansētā projekta „Draugs īpašam bērnam” ietvaros mācās, lai kļūtu par Roberta suni-asistentu.
Mamma, fizioterapeite un logopēde – vienā personā
Kad Roberts piedzima, ārsti viņam diagnosticēja hidrocefāliju, bet pusgada vecumā nozīmēja galvas operāciju. Tā tika atcelta pēdējā brīdī, kad ārstējošajai ārstei radās aizdomas, ka slēdziens bijis pārsteidzīgs. Diagnoze – bērnu cerebrālā trieka izskanēja vēlāk, gada vecumā. Mammas Ingas ikdiena ilgu laiku bija pakārtota tikai Robertam – viņa bija mamma, fizioterapeite un logopēde vienā personā. Lai gan sākotnēji viņu māca bezpalīdzība un izmisums, Inga lielu paldies saka tiem cilvēkiem, kuri ļāva atgūt optimismu un saprast, ka viņu ģimene savās problēmās nav viena pati, ka ar darbu, rehabilitāciju un lielu apņēmību var sasniegt daudz. Par laimi, bija arī ārsti, kas iedrošināja un teica: tik, cik daudz Robertā tiks ieguldīts, tiks saņemts arī atpakaļ. Tagad var teikt, ka vecāku smagais darbs un fizioterapija nesusi bagātīgus augļus. Vēlākos gados Roberta mamma izveidoja biedrību „Latvijas Bērniem ar Kustību Traucējumiem”, kas veiksmīgi darbojas jau 16 gadus un nupat ieguvusi Tiesībsarga biroja gada balvu „Bērnu ar invaliditāti aizstāvis”.
Smadzeņu bojājuma rezultātā Robertam ir paaugstināts muskuļu tonuss, tāpēc ir pārvietošanās, līdzsvara un kustību problēmas, viņš runā lēnāk, īpaši emocionālākos brīžos, taču visādi citādi viņš ir vienkāršs jaunietis ar lieliem sapņiem un nākotnes cerībām. Roberta tētis Ints izvēlējies maiņu darbu, kas viņam ļauj Robertu aizvest uz un no skolas, palīdzēt viņam pārvietoties pa kāpnēm skolā un vajadzības gadījumā aprūpēt. Tētis ir Roberta asistents. Puisim skolā palīdzīgu roku labprāt sniedz arī klasesbiedri. Ikdienā skolā Roberts pārvietojas ar staiguļa vai rolatora palīdzību. Ja priekšā garāks ceļš – tad gan nepieciešams ratiņkrēsls.
Teātra klasē cer izkopt prasmes nākotnes karjerai
Inta un Ingas ģimenē Roberts ir vecākais no trim bērniem. Jaunietis Valmieras Viestura vidusskolu apmeklē jau no pirmās klases, neskatoties uz to, ka skola audzēkņiem ar pārvietošanās traucējumiem nav īpaši pielāgota. Taču vecāki ļoti vēlējās, lai dēls ietu parastā skolā, un tas sevi attaisnojis – Roberta vidējā atzīme skolā svārstās ap 8,5 ballēm. Tā kā puisim īpaši padodas humanitārie priekšmeti, vidusskolā izvēlēta teātra klase. Pats Roberts stāsta, ka teātra klasē cer izkopt labāku runu un uzvedību kameru priekšā, kas varētu palīdzēt sporta žurnālista karjerā, par ko viņš sapņo. „Tas man ir ļoti svarīgi, jo ir doma mācīties par sporta žurnālistu un komentētāju. Negribētu komentēt regbiju, taču visas citas spēles man patīk,” stāsta Roberts un atzīstas, ka viņu ļoti iedvesmo sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns.
Fizioterapijas, mājasdarbu un ikdienas sīkumu dunā tagad ģimenes dienaskārtībā iekļautas arī regulāras nodarbības ar suņu meiteni Kleopatru jeb Kleo, kā viņu mīļi iesaukuši saimnieki. Projekta „Draugs īpašam bērnam” ietvaros suņi savu saimnieku ģimenēs nonāk jau kucēna vecumā un pamazām mācās, lai vēlāk varētu pildītu suņa-asistenta funkcijas. Kleo uzdevums pēc skološanās pie kinoloģes un kanisterapeites Ligijas Frišfeldes būs Robertam palīdzēt – pienest un padot dažādus priekšmetus, ieslēgt un izslēgt gaismu, pavadīt Robertu viņa ikdienas gaitās uz ielas un veikt citus uzdevumus, kas Roberta ikdienu padarītu vieglāku. Pusotru gadu vecā Kleo veic vēl kādu svarīgu uzdevumu – veic kanisterapijas funkciju.
„Cerebrālā trieka sev līdzi nes dažādas neirozes, nervu bojājumus, tāpēc svarīga ir regulāra fizioterapija. Cerējām, ka suns motivēs būt aktīvam un palīdzēs arī emocionāli. Dažreiz, kad iecerētais uzreiz neizdodas, rodas negatīvas emocijas un dusmas. Roberts tādās reizēs ir teicis: mammu, kad tu sadusmojies, tu vari aiziet, bet es palieku šeit. Tieši Kleo palīdz Robertam atbrīvoties, tikt galā ar šīm negatīvajām emocijām, vairāk komunicēt ar apkārtējiem. Kleo jau no paša sākuma spējusi Robertu ļoti labi sajust emocionāli,” stāsta Roberta mamma Inga.
Roberta un Kleo emocionālā saikne īpaši labi redzama katru rītu, kad, Robertam pamostoties, Kleo pati dodas pie puiša terapijā. „Viņa ielec gultā, apguļas blakus, tuvu piespiežot savu ķermeni. Robertam pusaudža vecumā diagnozei pievienojās arī epilepsijas lēkmes. Tās bija reti – reizi 3 vai 4 mēnešos, taču vienmēr tieši no rīta pēc pamošanās. Mani nepamet sajūta, ka Kleo to zina un jūt, tāpēc no rīta, sadzirdot Robertu mostamies, dodas pie viņa,” sirsnīgi atzīst mamma.
Progresu Roberta spējā atklāti paust savas emocijas un atvērties novērojusi arī kanisterapeite Ligija un Roberta tētis Ints. „Pirms Kleo nonāca mūsu ģimenē, Roberts pret dzīvniekiem vienmēr bija ļoti piesardzīgs. Arī suni viņš nemaz sākumā negribēja, taču tagad ar Ligijas palīdzību abi ir kļuvuši par lieliskiem draugiem. Mēs, vecāki, redzam, ka pārmaiņas ir ievērojamas. Kleo Robertam devusi ļoti daudz, īpaši emocionālā ziņā. Viņa palīdz viņam atvērties un kļūt komunikablākam,” stāsta Roberta tētis.
Nekādu atlaižu diagnozes dēļ
Kinoloģe Ligija uzsver, ka svarīgāko darbu – kanisterapiju suns veic bez īpašiem pamudinājumiem vai apmācības – tas notiek nevilšus un instinktīvi. „Mēs ar Kleo un Robertu nodarbojamies kopš pavasara. Apgūstam paklausību un visdažādākās komandas. Kleo apmācību rezultātā būs jādara viss, kas Robertam ikdienā varētu palīdzēt un noderēt. Svarīgā kanisterapijas funkcija, ko Kleo pilda, ir ikdiena, – tas notiek pats no sevis ik brīdi, kad Roberts ar Kleo ir kopā,” saka Ligija.
Neskatoties uz smago diagnozi, vecāki vienmēr dzīvojuši ar domu, ka Roberts iekļausies sabiedrībā un savu vienaudžu vidū. Lielākais motivators Roberta dzīvē bijis tētis Ints. Tieši viņš bija tas, kas dēlam teica, ka veselības problēmu dēļ viņam nedos nekādas atlaides. Lai gan mammai bieži dēlu gribējies pažēlot, viņa atzīst, ka, iespējams, tieši stingrība ir iemesls, kāpēc Roberts izaudzis ar apņēmību dzīvē daudz sasniegt un visu izdarīt par 100 procentiem. Ar tik pat lielu motivāciju un apņēmību Roberts tagad nodevies arī Kleo skološanai.
Tā kā Roberts mācās teātra klasē, ikdienu aizpilda arī mēģinājumi. Šogad uzvestajā izrādē „Buratino” Roberts, ratiņkrēslā esot, spēlē tēta Karlo lomu. Kopā ar pārējiem klases biedriem Roberts ar panākumiem piedalījies jau septiņās „Buratino” izrādēs.
Sabiedrības sirds redzīgumu veicina arī Roberts
“Roberts ir otrais mūsu projekta “Draugs īpašam bērnam” dalībnieks, un ir liels gandarījums redzēt pozitīvās izmaiņas un izaugsmi šo desmit mēnešu laikā. Viņš arvien aktīvāk iesaistās arī dažādos lielos pasākumos. Tā, piemēram, vasarā Roberts ar lielu lepnumu piedalījās pilsētas svētku lielajā gājienā, un Kleo ne uz mirkli neatstāja bez uzmanības savu saimnieku ratiņkrēslā, pilnīgi mierīgi uztverot apkārt esošo cilvēku simtus,” atzīmē labdarības fonda “BlueOrange Charity” Valdes locekle Ingrīda Šmite. “Roberts ir aktīvs sporta spēļu apmeklētājs, savukārt ar kinoloģi Ligiju bieži mēro tālo ceļu no Valmieras uz Daugavpili, lai paciemotos pie jauniegūta drauga-bitenieka. Ar savu aktīvo klātbūtni, neapšaubāmi, Roberts izraisa apkārtējo cilvēku apbrīnu un vienlaikus veicina izpratni par īpašo bērnu iespējām dzīvot un darboties pilnvērtīgi,” piebilst Ingrīda Šmite.
Saulainās un siltās dienās Roberts ar Kleo arvien biežāk ir redzami kopā arī Valmieras pilsētas parkā. Košā atstarojošā vestīte ar uzrakstu “Suns-asistents” apkārtējiem skaidri norāda uz Kleo īpašo lomu un uzdevumiem, tādējādi vienlaikus pieradinot valmieriešus pie tā, ka šim sunītim kopā ar saimnieku ir ļauts uzturēties sabiedriskās vietās. Šādas īpašās vestītes labdarības fonds “BlueOrange Charity” ir nodrošinājis arī pārējiem saviem četriem programmas “Draugs īpašam bērnam” dalībniekiem Rīgā, Liepājā un Liepupē, pievēršot uzmanību, veicinot izpratni un palīdzot atvērties daudzām durvīm.
