Kam dzīvojam un dzīvosim? To es arvien gribu noskaidrot. Atbildes joprojām nav. Varbūt mani mazbērni kādreiz to pateiks. Vai mazmazbērni. Bet par Latviju es jau Ausmas Cimdiņas grāmatā par prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, atbildot uz man uzdoto jautājumu, esmu teicis un arvien no jauna esmu gatavs to atkārtot: “Ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, nevar pastāvēt.” Tie ir Kristus vārdi no Mateja evaņģēlija. Cilvēkiem ir jāapvienojas, nevis jāšķeļas. Jāapvienojas pēc garīguma principa, pēc kopīgu vērtību izjūtas principa. Vai kāds labi jutīsies, ja viņa bērnam pretī nāks ienaidnieka bērns? Jā, latviešiem ir jāsaglabā sava valoda un nācijas seja un gars – tas ir tautas pienākums cilvēces priekšā. Bet jāsaprot arī tas, ka Latvija latviešiem, tāpat kā Zviedrija zviedriem vai Francija frančiem nekad nav bijusi un nebūs. To saprata arī Rainis. Savā pēdējā intervijā dienu pirms nāves viņš ieteica terminu “latvijietis”, ar ko varētu apzīmēt valstij lojālu pilsoni nelatvieti. 12
Un te nu mēs atkal nonākam pie garīguma. Bez tā neko šī mazā valsts nesasniegs. Panākumi, kas gūti par jebkuru cenu, nedara godu. Nevienam. Latviešu tautai tagad ir unikāla iespēja būt saimniekiem savā zemē un ne no kā nebaidīties. Bet to, ka šo zemi ir plēsuši gabalos un dalījuši, nevajag pasludināt par unikālu likteni. Tā tas ir bijis gan Krimā, gan Lietuvā, gan vēl daudz kur citur. Nav tādas tautas, kuras liktenis nebūtu traģisks.
Tāpēc svarīgi ir formulēt jautājumus un pēc tam meklēt uz tiem atbildes. Visnabagākie ir tie cilvēki, kas dzīvo, neko nemeklējot un neko nejautājot. Neko nejautājot, dzīvo vien zāle, bet cilvēks nav zāle – viņam ir cits mērķis un uzdevums, pienākums un atbildība. Turklāt, līdzko viena atbilde ir atrasta, kā jau ataust nākamais jautājums…
