Staļins ļoti ilgi noliedza nacionālo ideju, taču, kad sākās karš, tieši tā tika pacelta uz visiem karogiem. Nacionālās jūtas ir ārkārtīgi spēcīgas, dziļi zemapziņā sakņotas. Patiesībā tas ir spēks, tuvs nukleārajam. 12
Sadzīves līmenī krievi un latvieši lieliski satiek. Tā tas bija līdz okupācijai, tā ir arī tagad. Man ļoti patīk veci uzraksti, kas reizēm parādās zem nolupuša apmetuma. Atceros vienu, kas bija saglabājies vēl no pirmskara laikiem. Trijās valodās bija rakstīts: savākto kripatiņu tirgus, базар собранных крошек un tas pats vāciski.
Visā pasaulē ir valstis, kurās dažādas tautas sadzīvo. Pamazām tas notiek arī Latvijā. Un tad rodas latvieši ar uzvārdu Gorbunovs, Ivanovs (latviešu mūzikas klasiķis), Kulakovs (arī mūziķis, arī labs, arī pavisam latvisks), Panteļejevs (izcils tēlnieks), arī Dombrovskis…
Patlaban Latvijā sāk veidoties vesela kolonija gudru, talantīgu, radošu cilvēku, kas šurp ieradušies no Krievijas. Trešā vai pat ceturtā emigrācija.
Latvija bez latviešiem – absurds, tā nav iespējama, taču Latvija bez cittautiešiem arī nebūtu pilnestīga. Vairums nelatviešu ir lojāli Latvijai, tā ir viņu vienīgā normālā dzīves vide. Citas nav. Te ir veidojušies viņu cilvēciskie sakari, dziļas un ciešas saites.
Taču politiķiem nacionālisma kārts vienmēr būs izdevīga – gan vienam, gan otram spārnam. Rietumvalstīs politiskā elite ir veidojusies gadu simtiem ilgi un bijusi cieši saistīta ar visām pārējām elitēm – ar aristokrātiju, ar zinātnes, finanšu, militārajām un rūpniecības aprindām. Pēcpadomju valstīs virspusē nokļuvušas vairāk vai mazāk gadījuma personas, kam nav nopietna pasaules redzējuma. Politiķi pa lielākai daļai ir diletanti, kam raksturīgs stratēģiskās domāšanas trūkums, gandrīz neslēpts savtīgums, cietsirdīga vienaldzība pret sociālajām problēmām. Turklāt pie varas lielākoties nonāk cilvēki ar zemu kultūras līmeni.
