Tas, ka latviešu valoda ir dzīva, ir dzejas un teātra nopelns. Staļina režīms darīja visu, lai iznīdētu latviešus un latvietību. Patiesībā tas nīdēja visas nācijas. Arī lielās – krievi un ukraiņi – netika saudzētas. Tomēr skaitliski lielu nāciju iznīcināt ir grūtāk, tam vajadzīgs ilgāks laiks. Pēc kara kompartija bija nospraudusi kursu uz asimilāciju. Funkcionāriem valoda ir saziņas līdzeklis, bet saziņai pietiek ar pavisam nelielu vārdu krājumu. Īstie, dzīvie vārdi palika tikai dzejā un uz skatuves. Tāpēc es nesaprotu runas par kolaboracionismu. Dzejnieks nedrīkst klusēt. Nekad. 12
Nesaprotu arī runas par valodas likumu. Jā, daudz kas tajā bija nepopulārs, citviet pasaulē grūti saprotams, taču Latvijā absolūti nepieciešams. Latviešu valodu vajadzēja pasargāt no pazudināšanas krievu valodas okeānā. Kaut arī kāds jutās aizvainots. Es biju Tautas frontes domē, rakstīju Baltijas tautu uzsaukumu PSRS tautām. Atceros, avīze “Pravda” uz to atbildēja. Tā nikni un dzēlīgi… Bet Marju Lauristina, Igaunijas Tautas frontes dibinātāja, reiz manā klātienē skaidri un gaiši pateica: Latvijas vilciens jau ir aizgājis, pārāk daudz krievu te ievests.
Taču katram kokam ir divi gali. Pateikt, ka visi krievi ir ienaidnieki, Latvijai būtu pašnāvība.