“Rainis un viņa brāļi” ir romāns, ko es neesmu izdomājis. Tas viss bija. Vismaz trešdaļu grāmatas ir uzrakstījis pats Rainis – ar savu dzīvi un darbiem. Un izvēli. 12
Taču, nebijis Aspazijas, nekāda Raiņa latviešiem nebūtu. Dzejnieku Raini atklāja un lielā mērā arī vadīja dzejniece Aspazija. Atradis viņu, Rainis beidzot atrada sevi. Tāpēc mana grāmata patiesībā ir nevis par Raini, bet par Raini un Aspaziju.
Apbrīnojams bija viņas gara spēks un talants. Viņa turpināja rakstīt līdz pat savas dzīves pēdējām dienām. Atmiņas – subjektīvas vai objektīvas, pa pusei izdomātas vai gluži izfantazētas – tās joprojām aizrauj. Bet ar Aspaziju jau vienmēr tā bija – viņu vai nu neprātīgi mīlēja, vai tikpat neprātīgi ienīda. Un, ja kādam viņa nepatika, tad šķita, ka viss viņā ir slikts. Tie, kas necienīgi izturas pret Aspaziju, mani kaitina līdz neprātam. Es nesaku, ka personiskā dzīve ir neskarama, tomēr visam ir savas robežas, ko nosaka takts un mēra izjūta. Esmu lasījis Kārļa Dziļlejas sacerējumu “Intīmais Rainis”. Līst zem gultas un vēl arī zem segas, lai paostītu un pēc tam to paziņotu citiem – tas ir pliekani, zemiski un necienīgi!
Neteikšu, ka “dzejnieku pāris”, kā toreiz viņus bieži apzīmēja, bija ideāls. Trūkumu un vainu viņiem bija ne mazāk kā ikvienam no mums. Patiesība šāda mēroga personības nebiedē. Bet speciāli rakstīt sadzīviska līmeņa draņķības par cilvēkiem, kam visas viņu dzīves un visas viņu radošās izpausmes pamatā bija morāles un ētikas meklējumi, – tas ir pretīgi. Vajag taču cienīt tos, kas katram no mums – jā, katram no mums personiski – ir tik daudz devuši! Latviešu valoda ir uzsūkusi abu šo cilvēku ietekmes, no viņiem kā no gaismas avota plūst visdažādāko ietekmju staru kūļi – uz valodu, uz kultūru, tikumiem un dzīvi. Mēs visi to izjūtam un lietojam – diendienā lietojam!
