Musorgskis bija ģēnijs; tātad par Raini mazāka figūra man nederēja. Turklāt Rainis allaž bija man līdzās. Elpoja tepat netālu. Velta viņu mīlēja. Mēs draudzējāmies ar Imantu Ziedoni, kas bija scenārija autors filmai “Pūt, vējiņi”, pēc tam uzrakstīja libretu Imanta Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju”, bet es tulkoju viņa tekstu izrādes programmiņai. Un arī mūsu drauga Imanta Auziņa mājā bija gandrīz vai Raiņa kults. 12
Tā es sāku rakstīt grāmatu par Raini. 1986. gadā, kad bija vēl PSRS un cenzūra, kad neviens no mums nespēja iedomāties, ka nežēlīgā boļševiku ideoloģijas sistēma, viss padomju valstiskuma monolīts pavisam drīz sabirs pīšļos. Kad arhīvā atradu liecības par Raiņa un Aspazijas spiritiskiem seansiem, slepus un lielā steigā to visu pārrakstīju, jo man bija bail, ka tūlīt kāds man to visu var atņemt, jo teksti bija absolūti pretboļševistiski!
Biju uzgājis daudz interesantu lietu, par ko neviens līdz tam nezināja vai nerunāja, un man bija skaidrs, ka padomju Latvijā to nekad neļaus publicēt. Šajā sakarā man pat bija plāns: manuskriptu, kad būs pabeigts, aizsūtīt trimdas latviešiem, ar pseidonīmu, cerot, ka varbūt tur kāds to izdos. Jo es rakstu lasītājiem, ne rakstāmgaldam. Taču, ja toreiz es būtu domājis par cenzūru un glavļitu, nekas jēdzīgs nebūtu sanācis.
Ielīdu Raiņa un Aspazijas arhīvā – tur glabājas desmitiem tūkstošu dokumentu. Rainis absolūti neko nemeta laukā. Nodeva veļu mazgāties, saglabāja kvīti. Nosūtīja ierakstītu vēstuli, saglabāja pasaknīti.
Sākumā nopublicēju rakstu sēriju par Raiņa dzejas tulkojumiem “Literatūrā un Mākslā”. Pēc tam pārtulkoju “Induli un Āriju”, vēlāk “Jāzepu un viņa brāļus”. Tās lugas tulkotas bija jau agrāk, taču pirmo reizi – no oriģināla, nevis no parindeņiem.
Tiesa, ar latviešu valodu sākumā man neklājās viegli. Es lasu angliski un vāciski, taču nevaru runāt un nesaprotu, kad runā ar mani. Arī latviski ilgi kautrējos kaut ko teikt. Sapratu, kad ar mani runāja latviski, taču atbildēju krieviski, jo baidījos no kļūdām un akcenta. Tagad reizēm pat nezinu, kurā brīdī runāju latviski, kurā krieviski. Un nu jau četrdesmit gadu mēs ar Veltu vienu vakaru lūdzamies “Mūsu Tēvs debesīs”, otru – “Отче наш”.
