Rainim bija septiņas dzīves, patiesi, septiņas reizes viņš krita, nolaidās līdz pašam dibenam, līdz iznīcības robežai, un tad sāka no jauna. Es neesmu tāds. Man – tikai divas. Trešo reizi nespētu. Man nebūtu, kam. Tā nu ir noticis. 12
Reiz Velta bija smagi cietusi avārijā. Tas notika pa ceļam no viņas mātes mājas laukos uz Rīgu. Aizskrienu uz Aizkraukles (toreiz Stučkas rajona) slimnīcu ar milzīgu rožu pušķi. Velta guļ, visa nosaitēta, tikko atgriezusies no viņpasaules, mostas no komas, tikai acis redzamas – tādas pelēkas ar raibumiņiem. Un pirmais, ko pasaka: neskaties uz mani, es laikam esmu neglīta… Tad es skaidri sapratu: Latvijā bez Veltas man nebūtu ko darīt. Un arī dzīvē nebūtu.
Viņa mani nokristīja savā upē pie Neretas. Pirmo reizi tiku kristīts Gatčinā, otru – Latvijā.
Ar Veltu man viss ir saistīts. Arī Rainis. Mēs dzīvojām Dīķu ielas deviņpadsmitajā namā, Rainis un Aspazija – vienpadsmitajā. Bet pa vidu savulaik bija dzīvojusi Veltas māmiņas krustmāte, kas turēja govi. Rainis nāca pie viņas pēc piena. Veltas mātei Emmai Misūnei, vēlākai Kaltiņai, tolaik bija piecpadsmit gadu, Rainim esot paticis ar viņu aprunāties. Ir ziņas, ka Rainis un Aspazija gribēja adoptēt Emmu – lai glābtu laulību, jo bija parādījusies slavenā Mēnessmeitiņa, kam, starp citu, paveicās dzīvot Aspazijas bulvārī, bet mācīties universitātē Raiņa bulvārī.
Mūža nogalē Veltas māmiņa pēc insulta vairākus gadus gulēja mūsu Rīgas mājā. Velta lasīja viņai pasakas, bet māmiņa stāstīja par savu dzīvi. Arī par Raini un Smiļģi. Viņa teica, ka Smiļģim Lietuvā bijusi māja. Dažus gadus vēlāk pētnieki izraka faktu – jā, Smiļģim patiešām ir bijusi māja Lietuvā. Un arī es “Iļjas Muromieša” uzmetumos atradu rindiņu, kas netieši uzrāda to, ka Rainis un Aspazija patiešām ir gribējuši adoptēt meiteni.
Kaut ko tik traku izdomāt jau nemaz nevar – nepietiks iztēles.
