Kam dzīvojam un dzīvosim? Saruna ar Roaldu Dobrovenski (turpinājums) 12
Dzejnieks vienmēr ir sargājams, un tie, kas radījuši viņa priekštečus, nodevuši tālāk visu, bez kā viņš nevarēs pastāvēt, ir stipri un sargājami, jo katrai zemei un dzimtai tas reiz nolemts: tikt vaļā no mēmuma. Pavēstīt par sevi pasaulei. Par zvaigznēm. Par Dievu. Par to, kam viņi ir dzīvojuši un dzīvo. Un dzīvos. Un, ja atbilde būs: nekam, – arī tad tā ir jādod. Tā saka ROALDS DOBROVENSKIS. Krievu rakstnieks Latvijā. Ar valodu, sirdi un saknēm te ieaudzis, kā viņa Ikšķiles mājas dārzā no Rīgas pārvestais paeglītis. Turpinām mūsu sarunu par zvaigznēm, Dievu un to, kam mēs, visi tie, kas te Latvijā esam – latvieši, krievi, leiši, poļi, ebreji, ukraiņi, – kam mēs dzīvojam un dzīvosim?
Atbraucis šurp, pēkšņi sajutos vainīgs Krievijas priekšā. Katrai tautai ir nepieciešams skats no ārpuses. Sevi nav iespējams ieraudzīt pat spogulī. Bez spoguļa nu pavisam ne. Krievu vēsturē ir periodi, par ko liecības saglabājušās tikai no ārzemniekiem. Objektīvas, neobjektīvas, labas vai sliktas, bet citu nav. Par Dostojevski Krievijā ļoti ilgi teica – nežēlīgs talants, bet, kolīdz viņu izlasīja Eiropā, pēkšņi atklājās – viņš ir ģēnijs.
Esmu un palikšu krievu rakstnieks, tā ir mana būtība. Kaut arī mana saikne ar Latviju tagad ir ciešāka nekā ar Krieviju. Taču es nekad neesmu atteicies no savas dzimtenes, no saknēm un valodas. Un tieši tas ir nepieciešams, lai ieraudzītu kopainu, veselumu. Tāpēc es uzrakstīju romānus par krievu komponistiem Borodinu un Musorgski – pirms rakstīt par Latviju, es paskatījos pats uz savu dzimteni. No iekšpuses, jo dzimtene manī ir iekšā, un no ārpuses, jo rakstot sajutu, ka nepieciešami ir abi. Izrādījās, ka tagad es uz Krieviju varu paskatīties ar šo dubulto skatu.
Man vienmēr ir paticis meklēt pēdas un liecības, mēģināt atšķetināt, rast atminējumu, sajust, kā elpo liktenis. Tā es – gluži kā savulaik mana māmiņa – kļuvu par izmeklētāju. Centos noskaidrot patiesību. Liecinieki melo. Katrs notikums ir jāpārbauda. No vairākiem avotiem. Arī pats cilvēks bieži vien melo. Vai nu atmiņa viļ, vai arī atceras tikai to, ko grib atcerēties. Taču patiesība vienmēr ir interesantāka par izdomājumu.
Grāmata par Borodinu – tas drīzāk bija mēģinājums apjaust gan žanra, gan sevis paša iespējas. Tomēr, tulkotu arī latviešu un leišu valodā, to laida klajā milzu tirāžā – kopumā simt septiņdesmit piecos tūkstošos eksemplāru, un arī tagad tā turpina dzīvot, internetā pat ir atrodama tās audio versija. Bet grāmata par Musorgski jau ir viscaur mana. Savulaik to gribēja pārtulkot Klāvs Elsbergs, patlaban to ir jau sācis darīt viņa brālis Jānis Elsbergs. Nesen viņš atveda man parādīt “Nabaga bruņinieka” eksemplāru, kur viņa māmiņa Vizma Belševica lasot bija salikusi desmitiem, ja ne simtiem papīra strēmelīšu. Izrādās, izcilā dzejniece, proziste un tulkotāja bija arī nopietna lasītāja.
1989. gadā Valerijs Gergijevs, pasaules mēroga mūziķis, par kura tagadējo sabiedrisko pozīciju, manuprāt, var un vajag strīdēties, viesizrāžu laikā Sofijā antikvariātā bija nopircis šo manu grāmatu, izlasījis vienā elpas vilcienā un nolēmis sarīkot Pēterburgā Marijas teātrī Musorgska festivālu, kur tiktu atskaņoti visi viņa skaņdarbi.
Uz festivālu uzaicināja arī mani un diriģentu Aleksandru Viļumani. Svētku nobeigumā, kad lūgtie viesi, mūzikas grandi un prominences bija zālē, Gergijevs izstāstīja, ka par impulsu šim vērienīgajam pasākumam bijusi mana grāmata.
Vēlāk arī Maskavas Lielajā teātrī, kur es savulaik dziedāju pašam biedram Staļinam un – hm, hm – arī zagu grimu, tika sarīkotas Musorgska dienas. Mūs ar Veltu nosēdināja virs cara ložas. Ja Staļins būtu dzīvs, viņš sēdētu zem mums.
