Juris Lorencs: Rīvēšanās uz robežas 2
Izskatās, dažviet Latvijā vēl ilgi nenorims strīdi par pašreiz notiekošo administratīvi teritoriālo reformu. Ir vietas, kur reforma rit gludi, viegli un pašsaprotami.
Uzmetot skatienu kartei, redzam, ka ārpus Pierīgas atjaunojas vecie, patiesībā tik pierastie rajoni. Bet kas ir interesanti – rīvēšanās notiek “robežvietās”. Turklāt šo vietu identitāti nosaka ne vien ģeogrāfija, politika vai saimniecība, bet arī vēsture un kultūra.
Man ir grūti spriest par Vidzemes ziemeļos notiekošo, konfliktu Valkas un Strenču starpā. Taču es ticu Strenču novada domes priekšsēdētājam Jānim Pētersonam, kurš saka: “Valka nav ne pie kā vainīga. Vienkārši cilvēku dzīve ir iekārtota tā, ka visa sadzīve (Strenču iedzīvotāju. – J. L.) virzās Valmieras virzienā.”
Pietiek uzmest skatienu Latvijas kartei, lai saprastu – nav viegli būt Valkai. Pilsēta savai eksistencei var pateikties angļu šķīrējtiesnesim, kurš 1920. gadā pēc sava prāta un saprašanas nosprauda Latvijas–Igaunijas robežu. Igauņiem palika pilsētas vēsturiskais centrs, rātsnamu ieskaitot, dzelzceļa stacija un citas vērtīgas ēkas, kamēr Latvijai vien pilsētas rietumu nomale. Valkai/Valgai, kas cara impērijas laikos atradās pašā Vidzemes guberņas centrā, nācās meklēt jaunu identitāti.
Bet ko mēs šodien zinām par dvīņu pilsētām? Pavisam maz. Cilvēkiem, kuri tajās nav bijuši, vismaz latviešu Valka asociējas vien ar “Baltijas alkohola galvaspilsētas” statusu.
Vēl viens robežzemes stāsts – Varakļānu novads, kurš izšķīries pievienoties Madonas novadam. Medijos lasām, ka “varakļānieši zaudēšot savu latgalisko identitāti”. Kā parasti šādos gadījumos, lielākie vaimanātāji ir cilvēki, kuri paši nedzīvo Varakļānos. Bet realitāte ir tāda, ka Varakļānu iedzīvotāji pārliecinoši (84%) nobalsoja par pievienošanos Madonas novadam.
Acīmredzot šī aptauja atspoguļo cilvēku patiesās domas, un pārmetumi par “latgaliskuma nodošanu” ir nevietā. Kāpēc? Atbilde – vietas un valodas identitāte ir kaut kas senāks un spēcīgāks par shēmām un robežām. Iespējams, Varakļānu identitāte ir tik stipra, ka cilvēkiem nemaz nav vajadzīga formāla iekļaušanās “latgaliskajā” Rēzeknes novadā. Uz “Goru” jau tāpat varēs aizbraukt.
Es pats esmu uzaudzis Lubānā, kas padomju laikos kopā ar Varakļāniem atradās Madonas rajonā. Mēs, lubānieši, labi zinājām, ka Varakļāni – tā jau ir “īstā Latgale”. Lai no Lubānas aizbrauktu līdz Varakļāniem, ir jābrauc cauri Barkavai. Ciems savulaik piederēja Vitebskas guberņai. Vieta aiz Aiviekstes, kur sākās Latgale. Te vietā būtu uzsvērt – “sākās”. Lai gan Barkava ir caur un caur katoliska, valodas ziņā tā atrodas “uz robežas”.
Aptuveni desmit kilometrus platajā joslā, kur, kā saka valodnieki, sēliskās nedziļās izloksnes pāriet nesēliskajās dziļajās jeb latgaliešu valodā. Kas ir interesanti – šī robeža neesot mainījusies jau vairākus gadsimtus.
Vismaz mani novērojumi liecina, ka latgaliešu valoda tā pa īstam sāk skanēt tikai Varakļānos. Es pats saprotu latgaliski, bet runāt nemāku. Tas jau ir daudz – esmu sastapis kurzemnieku, kurš apgalvo, ka viņam esot grūti izsekot ātrai latgaliešu runai.
Patiesībā dažu pašreizējo peripetiju saknes meklējamas 1956. un 1959. gada reformās. Ja 1956. gadā toreizējais Varakļānu rajons būtu pievienots nevis Madonas, bet Rēzeknes rajonam, šodienas diskusija nebūtu notikusi. Uzdrošinos apgalvot – ja 1959. gadā tiktu izveidots nevis Preiļu, bet gan Līvānu rajons, iekļaujot tajā par Līvāniem mazāko Preiļu pilsētiņu, Latvijas karte šodien izskatītos citādi, Preiļu novada visdrīzāk nebūtu.
Tomēr, kā izrādās, sešdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai izveidotos centrs ar savu identitāti. Un labi vien ir. Tagad mums būs divi atšķirīgi novadi – Preiļu un Līvānu.
Preiļu piemērā labi var redzēt, kā statusa piešķiršana maina un veido pilsētu un teritoriju ap to.
Atklāti sakot, man ir žēl, ka Saeima neatbalstīja Sēlijas novada izveidi ar centru Viesītē. Lēmums, kas pieņemts pat ne ar visas Saeimas, vien atbildīgās komisijas deputātu balsīm. Turklāt situācijā, kad Sēlijas novada izveidi atbalstīja Viesīte, Jaunjelgava un Ilūkste! Garām palaista izdevība izveidot kaut ko jaunu un patiesībā vērtīgu.
Protams, nav nekāds noslēpums, ka Viesīte ir tipiska Latvijas mazpilsēta, kas vismaz pagaidām neatbilst tā saucamā perspektīvā attīstības centra statusam. Viesīti nevar salīdzināt ar Aizkraukli vai Jēkabpili, tā pat ir mazāka par Ilūksti un Jaunjelgavu. Sēlijas novada izveide būtu politisks lēmums, dāvana šī pierobežas novada cilvēkiem, reizē dzīvs piemineklis senajai baltu ciltij – sēļiem.
Vai viss jau ir zaudēts? Patiesībā nē. Ja jau pat es savā dzīvē esmu piedzīvojis vismaz trīs administratīvi teritoriālās reformas, tad nākamā ir tikai laika jautājums.
