Ritvars Jansons: Hitlera – Staļina ēnas kliedējot 3
Nupat aizvadīta Hitlera un Staļina slēgtā noziedzīgā pakta 75. gadadiena. 1939. gada 23. augustā abi diktatori vienojās par Eiropas sadali, bet vienošanās sekas nav likvidētas vēl šodien. 2015. gadā Latvija kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, un tā ir laba iespēja palīdzēt kliedēt pakta ēnas mūsdienu Eiropā.
Jāizmeklē arī komunistisko režīmu noziegumi
Viena no jomām, kurā pakta sekas nav pārvarētas, ir komunistisko noziegumu juridiska izvērtēšana. Eiropā lielākoties izvērtēti tikai nacistu veiktie noziegumi pret cilvēci. Par komunistisko režīmu veiktajiem noziegumiem pret cilvēci Austrumeiropā tiesas prāvas bijušas maz. Masveida represijas Eiropā veica ne tika PSRS, bet arī citi komunistiskie režīmi. Bulgārijā 1944. gada. septembrī – oktobrī bez izmeklēšanas un tiesas nošāva vairāk kā 18 000 iedzīvotājus. Bijušajā Dienvidslāvijā 1945. gada rudenī un ziemā iznīcināja 11 000 Serbijas monarhijas un Horvātijas neatkarības atjaunošanas atbalstītājus. Rumānijā 1951. gadā no Dienvidslāvijas pierobežas apgabaliem deportēja ap 40 000 nacionāli un šķiriski neuzticamus cilvēkus. Etniska iemesla dēļ 1949. gadā uzsāka 600 ungāru ģimeņu izsūtīšanu no Dienvidslovākijas. Pēc Padomju Savienības parauga 1944. līdz 1953. gadam tūkstošiem politiskos ieslodzītos turēja nometnēs Polijā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Albānijā. Visas minētās represijas prasa arī juridisku izvērtējumu.
Tiesāšanu par noziegumiem pret cilvēci Austrumeiropā apgrūtināja komunistisko režīmu atstātās sekas un tas, ka tiesību normas bija piemērotas nacistiskās, bet ne komunistisko diktatūru noziegumu tiesāšanai. 1945. gada 8. augusta Londonas Statūti par noziegumu pret cilvēci definēja: “(..) slepkavību, iznīcināšanu, paverdzināšanu, deportāciju un citu nehumānu rīcību attiecībā pret jebkuriem civiliedzīvotājiem pirms kara vai kara laikā. (..)” No 1945. gada karadarbība Eiropā nenotika. Juridisko zinātņu doktors, Londonas Universitātes koledžas mācībspēks Mārtiņš Paparinskis uzskata, ka arī uzbrukums ir darbības veids, kas sevī ietver vardarbības aktu izdarīšanu. Starptautiskajās paražu tiesībās uzbrukums var sākties ātrāk par militāro konfliktu, turpināties pēc tā beigām vai norisināties paralēli. Nav nepieciešama savstarpēja saistība starp militāro konfliktu un uzbrukumam kā noziegumam pret cilvēci. Jāsecina, ka ir nepieciešama atsevišķa starptautiska konvencija par noziegumiem pret cilvēci. Līdzīga tai, kāda ir 1948. gadā ANO pieņemtā Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Tas sekmētu noziegumu pret cilvēci, tajā skaitā komunistisko diktatūru noziegumu, izmeklēšanu plašākā apjomā.
Kā liecina Latvijas pieredze nacistisko un komunistisko noziegumu izmeklēšanā, ir nepieciešama griba noziegumus izmeklēt. Tāpat nepieciešams koncentrēt izmeklēšanas resursu, lai izmeklēšanu veiktu īsā laikā. Gados vecie liecinieki un apsūdzētie mirst, iegūt dokumentālus pierādījumus no tūkstošiem KGB arhīva lietām ir ļoti laikietilpīgi.
Bez lustrācijas un atklātības pagātni neizvērtēt
Hitlera – Staļina pakta seku izvērtēšana ir arī Eiropas valstu attieksme pret kolaborāciju ar totalitārajiem režīmiem un lustrācijas procesu. Ņemot vērā, ka Eiropa pēc Otrā pasaules kara beigām bija izteikusi attieksmi pret nacistu režīmu, kolaborēšana ar nacistu režīmu vērtēta jau gadu desmitiem. Komunistiskie režīmi Austrumeiropā valdīja vēl 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, tāpēc to atstātās rētas ir svaigas, un kolaborācijas jautājums jūtīgs. Pastāvot dažādām kolaborācijas definīcijām, vērtējumi ir dažādi. Baltijas valstis ar trīskāršu okupāciju ir vēl sarežģītākā situācijā, jo okupanti mainījās, un okupācija ilga līdz 1991. gadam. Vienota kolaborācijas definīcija nevar būt, runājot par staļinisma periodu, kad notika masveida represijas un terors, un runājot par periodu, kurš sākās pēc Staļina nāves. Otrajā, vairākas desmitgades stagnējot, vairs nenotika masveida, bet individuālas bez represijas. Par tām atbildīgi konkrēti cilvēki. Pētniecībā šādam kolaborācijas aspektam maz pieskārušies gan Rietumos, gan Austrumos. Tādēļ svarīgi, lai Baltijas situāciju Eiropā zinātu un kolaborācijas jautājumi tiktu pētīti.
Lustrācijā, sadarbības ar komunistiskajiem drošības dienestiem pierādīšanā valstis ir gājušas dažādu ceļu. Dažādo traktējumu un politisko nostādņu dēļ šie procesi nav līdz galam pabeigti visā Eiropā. Ir skaidrs, ka bijušo komunistu tiesību neirobežošana un viņu atrašanās pie politiskās varas bremzējusi komunistisko režīmu izvērtēšanu. Šobrīd uz pārējo Austrumeiropas valstu pieredzi lustrācijā ļoti skatās Ukraina. Ir prognozējams, ka neierobežojot komunistu varu valstī, demokrātija neattīstīsies un tiks kavēta integrācijas eiroatlantiskajā telpā.
Pagātnes pārvarēšanā nozīmīga ir izpratne par komunistisko drošības dienestu darbību, to bijušo darbinieku tiesību ierobežošana un drošības dienestu dokumentu atklāta publicēšana. Vācija ar bijušās komunistiskās Austrumvācijas drošības iestādes – STASI dokumentiem 111 km garumā ir veiksmes stāsts. Dažādas valsts institūcijas un kompānijas pirms pieņemšanas darbā pārbauda savus potenciālos darbiniekus, vai viņi nav agrāk sadarbojušies ar STASI. Uz STASI dokumentu pamata regulāri tiek veikti pētījumi, dokumenti publicēti. Ierobežojumus bijušajiem drošībniekiem un dokumentu publicēšanu sekmīgi veikušas Polija un Čehija. Par dokumentu atklātību izlēmusi arī Ungārija. Mūsu kaimiņvalstis – Lietuva un Igauniju lustrāciju veikušas, ļaujot bijušajiem drošībniekiem pašiem atzīties par savu darbību. Informāciju par KGB darbiniekiem un informatoriem, kuri nebija savu darbību deklarējuši, bet dokumenti liecināja pretējo, šīs valstis publicēja.
Latvija ir izvēlējusies Eiropas ceļu bijušo KGB darbinieku tiesību ierobežošanā. Šis ceļš arī jāiet, publicējot visas KGB dokumentu grupas. Tā tiks noskaidrota KGB vieta varas sistēmā. Jāparāda pavēļdevēji – sākot no Maskavas komunistu partijas vadības līdz Rīgai. Jāparāda arī organizētāji un izpildītāji. KGB informatori bija tikai zemākais posms šajā sistēmā. Publicēšanai jābūt preventīvam pasākumam, lai totalitārisms neatkārtotos. KGB dokumentu pētniecībā un publicēšanā liela loma ir jaundibinātajai LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijai. Valsts attieksme pret komisijas darbu būs kā lakmusa papīrs Latvijas gribai pārvarēt totalitāro pagātni.
Eiropas prezidentūra – iespēja pagātnes pārvarēšanai
Nacistisko un komunistisko režīmu vēsturiskajā izvērtējumā Rietumeiropā joprojām dominē uzvarētāju teorija – t.i., ka absolūtais ļaunums ir bijis nacisms. Tādēļ uz nacisma sagrāvi veicinājušās PSRS noziegumiem pievērtas acis. Tikai pēdējo desmit gadu laikā Eiropas Savienībā dzirdīgas ausis atradis Austrumeiropas valstu vēstītais, ka arī komunistiskie režīmi bijuši noziedzīgi. Eiropas Parlaments rezolūcijās nosodījis gan nacistiskos, gan komunistiskos režīmus. Latvijai kā Eiropas Savienības prezidējošai valstij 2015. gadā ir iespēja skaidrot Baltijas īpašo situāciju triju okupāciju kontekstā. Tāpat Latvija varētu uzņemties līderes lomu visā Eiropā veicinot komunistisko un nacistisko režīmu izpēti, upuru piemiņu un noziegumu izmeklēšanu. Tajā skaitā ierosinot izveidot vienotu Eiropas institūciju genocīda un noziegumu pret cilvēci izmeklēšanai, kas koncentrētu kopējos izmeklēšanas resursus. Minēto jautājumu virzīšanai sabiedrotā būtu Eiropas totalitārisma pētījumu institūciju apvienība – Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platforma.
