Vija Beinerte: Rīts pēc vēlēšanām jeb Kas kopīgs suņu būdai ar saplēstām mežģīnēm? 4
Gluži kā māksla ir mākslinieka iekšējās pasaules spogulis, vēlēšanu rezultāti ir nācijas apziņas spogulis. Tādēļ īpašam izbrīnam rītā pēc vēlēšanām nebija iemesla. Un tomēr.
Negaidītas man izrādījās divas lietas – vēlētāju mazā aktivitāte un tas, ka bļāvēju un demagogu partija ir guvusi tik lielu atbalstu.
Abi šie fakti liecina par kāda sabiedrības segmenta bezatbildību un infantilismu.
Taču ir arī labas ziņas. Tie 54,5 procenti Latvijas balsstiesīgo, kas jaukajā 6. oktobra dienā bija devušies veikt savu pilsoņa pienākumu, lielākoties izmantoja arī savas Satversmē noteiktās tiesības paust attieksmi pret deputātu kandidātiem. Tas, ka svītrojumu dēļ Saeimā nav iekļuvuši Brigmanis, Parādnieks, Šadurskis un Viņķele, kā arī daži sportisti un mūziķi, liecina, ka vēlētāju balsīm ir svars un nozīme.
Priecē arī tas, ka “Saskaņa”, kam gadu gadiem stabils elektorāts, ieguvusi pat nedaudz mazāk balsu, nekā tika prognozēts. Diemžēl ne jau tādēļ, ka būtu īstenota veiksmīga integrācijas politika, drīzāk elektorāts sāk sarukt dabiskā veidā. Nelīdzēja ne par bargu naudu nolīgts eksperts no Rietumiem, ne plakāti ar Nilu Sarkano Saulīti, kas rēgojās visās malās un visos galos.
Arī liberālais centrs palicis savā vietā. Balsis, kas agrāk tika atdotas “Vienotībai”, tagad sadalījušās starp “Attīstībai/Par!”, “Jauno Vienotību” un Saeimā neiekļuvušo “Reģionu apvienību”. Nacionālās apvienības elektorāts nedaudz mazinājies, jo daļa agrāko vēlētāju tagad savas balsis atdevusi Jaunajai konservatīvajai partijai, kas, būdama centriska, piesaistījusi neapmierinātos gan no vecās “Vienotības”, gan no NA. Tas viss liecina, ka vēlētāju preferences ir stabilākas par partijām.
Savukārt demagogi un nekompetenti populisti Latvijas politikā ir bijuši vienmēr. Žēl, ka jaunievēlētajā parlamentā tāds tagad ir katrs sestais deputāts.
Protams, valdību salikt būs grūti, taču labā ziņa – sešas partijas ir par to, lai “Saskaņa” tiktu atstāta ārpus koalīcijas. Nākamais jautājums: vai ārpus koalīcijas atstāt ZZS, aiz kuras stāv Lembergs, vai “KPV LV”, kas ir Šlesera un Meroni projekts?
Kā teica labs draugs, izvēle ir starp zaļzemniekiem, kas ir nepatīkami, un Kaimiņu, kas ir vēl nepatīkamāk. Un piebilda, ka ZZS varētu kļūt par normālu centrisku partiju, ja atbrīvotos no Brigmaņa un Lemberga.
Man šķiet, ka jēdzīgāk tomēr būtu nomainīt nevis oligarhus, bet partiju finansēšanas sistēmu. Lietuvā un Igaunijā politiskās partijas no valsts budžeta saņem desmit reizes lielāku finansējumu, nekā tas patlaban ir Latvijā. Toties tur partijām nav jāmeklē sponsori, un nav dzirdētas runas par oligarhu ietekmi.
Priecē, ka septiņus gadus ilgušās diskusijas beidzot ir vainagojušās ar grozījumiem Satversmē un turpmāk Valsts prezidentu Saeima ievēlēs atklātā balsojumā.
Nopietnas pārdomas rada tas, ka starp ievēlētajiem deputātiem nav spilgtu līderu. Un tā ir visas Latvijas problēma.
Eliti jeb radošo mazākumu raksturo drosme meklēt un apliecināt patiesību, pat ja šī patiesība varētu izrādīties nepopulāra. Kā savulaik teica Mārtiņš Luters: “Te es stāvu un citādi nevaru.”
Taču Mārtiņam Luteram ir vēl kāda atziņa, kas attiecināma ne tikai uz politiķiem un radošo mazākumu: “Ja mēs darītu, kā pienākas, un nedarītu, kā paši gribam, tad mums arī būtu viss, kas nepieciešams. Bet mēs darām, ko gribam, un nedarām to, kas pienākas, tādēļ mums jāņem par labu arī tas, ko paši negribam.”
Atgriežoties pie mākslas kā mākslinieka apziņas spoguļa un vēlēšanu rezultātiem kā nācijas apziņas spoguļa, vēl divi citāti.
Lūk, kādu ziņu 26. jūlija rītā Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš aiztvītoja ASV prezidentam Donaldam Trampam (saglabāta oriģināla ortogrāfija): “Plus,I am a member of Latvian Parlament.Our President didn’t understund questions from You in Your press conference in Washington there were also other Baltic states presidents. Lithuanina an Estonian. Our country is very upset with our President cominication.And its still is awul.”
Šo “pērli” netulkošu un tās stilu nekomentēšu, vien piebildīšu, ka tajā ir septiņpadsmit kļūdu.
Otra atziņa pieder pagājušajā gadā visvairāk pirktā pašmāju romāna autorei Karīnai Račko: “Cilvēki tiecas pēc gaismas, taču gaismā nav morāles. Mēs mācāmies vienīgi no tumsas – tikai tās dzīlēs atrodas atbildes uz dzīves svarīgākajiem un vienlaikus biedējošākajiem jautājumiem.”
Šie divi citāti atklāj gan kāda sabiedrības segmenta apziņu, gan arī to, kas kopīgs suņu būdai ar saplēstām mežģīnēm. Gaismā tik tiešām nav morāles. Gluži tāpat kā tumsā nav morāles. Jūrā nav morāles, un arī cepurē morāles nav.
Amorāls ir cilvēks, kas, nepazīdams apvidu, turklāt pats būdams akls, uzdodas citiem akliem par ceļa rādītāju.
Trīspadsmitā Saeima ir ievēlēta. Vislabākā ziņa – valsts simtgadē mēs neesam pazaudējuši savu valsti. Taču tas vēl nav viss.
Tagad mums ir jādzīvo tā, lai izplūdušu robežu un agresīvu diletantu laikmetā mēs spētu piepildīt savu valsti ar saturu un jēgu. Un tā, lai nepazaudētu paši sevi. Jo Latvija – tie esam mēs katrs.
*
Lasi vēl:
Vija Beinerte: Sirdsapziņas vara. Par drosmes divējādo dabu, varonību un dvēseles mieru
Patiesība ir apslēpta mūsos. Saruna ar Viju Beinerti
