– Nu tā. Īsi pirms aizkars krīt – pēdējā cēliena priekšpēdējā ainā – mainās dialoga noteikumi. 3
– Man patīk flirtēt. Es nešauju pa kreisi, bet bez flirta es nevaru. Tas manu patmīlību pabaro. Man ar to spēli pietiek. Man patīk, ja meitenes smaida. Es no tā lidoju. Mana sieva to zina un ir pieņēmusi.
– Esi sirds vai prāta cilvēks?
– Kā jums šķiet?
– Šķiet, tev ir spēcīga intuīcija. Tu klausies ar sirdi, bet lēmumus pieņem ar prātu.
– Vai mēs mīlestību izvēlamies ar prātu vai tai vienkārši ļaujamies?
– Varu runāt tikai par sevi. Es sekoju sirds balsij. Kur sākas kalkulācijas, darbojas nevis mīlestība, bet aprēķins.
– Man ir cits viedoklis. Bet tas ir baigi labs jautājums. Kādreiz, kad būs vairāk laika, pie tā varam vēl atgriezties.
– Noteikti. Bet tagad vēl dažus vārdus par dzeju un dziesmu tekstiem, ko raksti.
– Ikviens radošs cilvēks kādā briedī var savirknēt vārdus. Vai to var saukt par dzeju? Nedomāju vis. Man prieks, ka dažas dziesmas ar maniem vārdiem skan Latvijas Radio 2, taču zinu, ka šajā lauciņā neesmu uz palikšanu. Esmu noenkurojies režijas laukā, tur ķeru gandarījumu. Visi līdzšinējie impulsi un izpausmes ir palīdzējušas man nonākt pie tā, kur patlaban esmu.
– Kas tev palīdz atslēgties, pārslēgties, pieslēgties? Kur tu smel enerģiju?
– Akadēmijā tev māca, kā ieiet lomā, kā izprast tēlu, sadzejot viņa biogrāfiju. Šausmīgi sarežģīts darbs – iejusties lomā ar simtprocentīgu atdevi. Taču neviens nemāca, ko darīt pēc tam. Kā no tā iziet. Kur to visu pēc tam likt. Jo tu taču pa īstam pārvērties, vismaz kamēr vēl esi jauns instruments. Tāpēc atslēgties, pārslēgties – tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Māra Ķimele pirms gadiem divpadsmit man iemācīja vienkāršu lietu: pēc izrādes ieej dušā. Ļauj, lai ūdens aizskalo visu prom. Darbojies ar prātu un iztēli. Ūdenim piemīt milzu spēks. Tas nes informāciju, tas savāc un aizskalo informāciju.
Mans enerģijas avots ir daba. Jā, protams, arī ģimene un viss, kas svēts un skaists. Bet lai es pats varētu kaut ko dot gan ģimenei, gan skatītājiem, man vajag dabu – tur ir mans iedvesmas avots. Enerģijas lādiņš. Ne jau tādēļ es braucu spiningot (šogad tik vien kā divas reizes biju, Gints Grāvelis dusmīgs, bet tāda ir dzīve), lai to lielo zivi dabūtu (nu labi, arī to, protams, gribas, bet ne tas ir galvenais). Tu sēdi laivā Burtnieku ezera vidū un pēkšņi saproti, kāds mazs knislītis esi pie tās lielās zemeslodes, pie tiem vējiem, saullēktiem, putniem un miglām. Tas izklausās hiperromantiski, bet tā ir. Fantastiska sajūta. Tur ik mirkli ar tevi notiek neizskaidrojamas lietas, tu piedzīvo nebijušas emocijas. Tas ir skaisti. Ārkārtīgi skaisti.
