– Kā tu satikies ar savu sievu? 3
– Abi bijām dzīves sitienā, tas arī mūs saveda kopā. Sapratām viens otru bez liela ievada. (Uz mirkli pieklust.) Parunājam par kaut ko citu, labi?
– Reiz teici, ka skatuve ir vieta, kur sadeg tava sirds. Par to, ka deg joprojām, pārliecinājos pirmizrādē. Tomēr gadu gaitā sajūtas – tās taču mainās, vai ne?
– Protams! Tas ir kā braukt ar auto. Kad tikko esi saņēmis vadītāja apliecību, esi gatavs pēdējo naudu benzīnā izlikt, lai tikai varētu braukt. Bet pēc kāda laika tu joprojām brauc ar prieku, tomēr mērķtiecīgi – lai tiktu no punkta A uz punktu B. Līdzīgi ir arī ar profesiju – sākumā tu esi priecīgs par jebkuru lomu, ka tikai būtu uz skatuves. Tevi aizrauj izziņas process, tu centies īstenot režisora ieceri. Kad desmit gadus esi nostrādājis teātrī, saproti – jā, tas ir interesanti, gandarījumu vari noķert, bet tu jau esi izkodis šo profesiju, zini, kā ko dara.
– Un tad ir īpašs prieks strādāt saspēlē, piemēram, ar Gunu Zariņu, ar Andri Keišu, Vili Daudziņu, Kasparu Znotiņu…
– Jā, tas ir pavisam cits domāšanas veids, cita elpa. Neliekuļojot varu teikt – ikviens aktieris Latvijā gribētu kaut reizi spēlēt Jaunajā Rīgas teātrī. Priecājos, ka šāds notikums manā dzīvē ir bijis. Pirms gadiem pieciem es lidotu. Bet tagad es zinu, ka tādi paši meistari ir arī starp maniem kolēģiem Dailē. Es gūstu baudu gan uz Jaunā Rīgas, gan uz sava teātra skatuves. Tomēr neliegšos, pieredze tā ir vienreizēja. Turklāt man jau bija arī savtīgi nolūki.
– Redzēt, kā strādā Nastavševs?
– Protams. Darbs ar ikvienu režisoru ir skola.
– Uz “Cerību ezeru” gāju ar dalītām jūtām. Baidījos, ka tik nebūtu vilšanās jūra. Taču ieguvu prieka okeānu.
– Tas ir labākais variants. Jo lielākas cerības, jo lielāka iespēja vilties. Tāpēc nopietni ir jādomā arī par to, kā pasniegt sava darba rezultātu.
– Kā labi pārdot labu produktu. Nav svarīgi, vai tā ir filma, izrāde, grāmata vai žurnāls. Svarīgi ir, lai tavs darbs sasniedz auditoriju, lai tie, kam adresēts tavs vēstījums, to saņemtu.
– Precīzi! (Brīdi klusē.) Zini, man patīk meitenes uzrunāt uz jūs, bet mani lai uzrunā uz tu. Es jūs vienmēr uzrunāšu uz jūs. Bet jūs mani, lūdzu, uz tu.
