– Es tādās reizēs saku: mēs pārtiekam no honorāriem, bet dzīvojam no emocijām – no gandarījuma, ko gūstam procesā, un arī tad, ja izrādās, ka tas, ko dari, vēl kādam ir vajadzīgs. 3
– Jā, šī sajūta ir ļoti svarīga. Tādēļ gribu, lai ikviens, ar ko kopā strādāju, saņem gandarījumu savā profesijā. Lai jūt, ka tas vēl kādam ir vajadzīgs.
– Tu pieminēji tēvu. Kas ir tavi vecāki? No kā tevī ir teātra gēns?
– Tēvamāte atbrauca no Polijas uz Latviju slaukt govis, visu mūžu par slaucēju nostrādāja, četrus bērnus izaudzināja. Vectēvs bija vienkāršs mazsaimnieks, Smiltenē viņam neliels namiņš bija, tēva dvīņubrālis ar ģimeni vēl tagad tur dzīvo. Kad manam tēvam bija vienpadsmit gadu, zirgs viņa tēvu pārveda mājās no kroga mirušu. Paldies Dievam, manam tēvam bija ambīcijas, no četriem bērniem viņš vienīgais aizgāja studēt, pabeidza Jelgavā Lauksaimniecības akadēmiju, kļuva par agronomu. Ambīcijas man no tēva, doma, ka gribu izrauties no mazpilsētas, kaut ko sasniegt.
Mātesmāte bija bibliotekāre Rūjienā, dzimusi Kārķu pusē, bet vecaistēvs bija amatnieks, mācēja uzbūvēt māju no pamatiem līdz jumtam. Māmiņa jau vidusskolas laikā sāka strādāt, viņa ir brīnišķīga pedagoģe, visu mūžu nostrādājusi par bērnudārza audzinātāju, ieguvusi gan bakalaura, gan maģistra grādu. Taču svarīgākais, šķiet, ir tas, ka vecāki man bērnībā ļāva darīt visu – dejoju, spēlēju basketbolu, futbolu, mūzikas skolā gāju, nepabeidzu, tagad to nožēloju. Bija vēl arī amatniecības un informātikas pulciņi. Dari, dēls, visu, ko vēlies, piepildi savu vācelīti! Protams, es būtu vēl laimīgāks, ja vecāki būtu likuši man arī grāmatas lasīt. Tas nav pārmetums, tagad manas meitas no tā dabū ciest. Jo es viņām lieku lasīt. Grāmata dod mums spārnus, lidojuma sajūtu, grāmata baro iztēli. Protams, arī mūzika, glezniecība utt.
Bet zini, man arī lauku darbi nav sveši, lai gan uzaugu mazpilsētā divistabu dzīvoklītī. Kad beidzās kolhozu laiki, mēs audzējām linus, kartupeļus, cukurbietes un ko tik vēl ne. Kaplēšana un kartupeļu talkas – tas viss ir bijis. Un bijis tik jēgpilni. Atceros, ar kādu baudu es bērnībā strādāju kolhozā siena šķūnī – cilājam tās ķīpas, vakarā rokas, mugura un vēders sāp, bet ir nopelnīta naudiņa saldējumam. Tur iemācījos gan atbildības sajūtu, gan to, kā gūt baudu no darba procesa.
– Kā nokļuvi Kultūras akadēmijā?
– Atkal stāsts par to, ka man vecāki ļāva darīt visu. Amatieru teātra režisore Aīda Vasiļjeva iestudēja ar mums 9. klases žetonu vakaram izrādīti, man tur bija jāpiedalās kādā mazā skečiņā. Uzaicināja mani “Skroderdienās” nospēlēt Rūdi. Gadus divus vai pat trīs padarbojos amatieru teātrī, tikai pēdējā klasē tā nopietnāk atkal pievērsos mācībām.
Rūjienas vidusskolā skolotāji bija stingri, prasīgi. Bet mēs bijām mazi un kompleksu mākti. Pārvarēt kompleksus, doties uz galvaspilsētu un iesniegt dokumentus Kultūras akadēmijā nebija viegli. Sekmes jau arī man nebija īpaši spožas, latviešu valodā pieci pēc desmit punktu sistēmas.
Četras uzņemšanas kārtas: plastika, dzeja, runa, vokāls un tad vēl domraksts. Pirmajā dienā izlasu sarakstu, skrienu uz būdiņu, zvanu uz mājām: mammu, esmu ticis tālāk! Nākamā dienā tas pats. Man pat sacerējumā bija labāks novērtējums nekā laukos. Protams, tas tikai liecina, cik Rūjienā ir laba skola, cik skolotāji stingri un prasīgi. Tiesa, es darbā ar aktieriem eju gluži citu ceļu. Slavēju, izceļu labo, esmu tolerants, reizēm pat pārlieku. Jāmācās būt arī stingram, citādi viens otrs sāk to izmantot. Bet skola, lai arī iedzina šausmīgos kompleksos, tomēr pamatu ir ielikusi.
– Un akadēmija?
– Tas bija dulls laiks. Protams, strādājām, veidojām etīdes, mācījāmies. Bet Rīgā puisim no mazpilsētas bija kultūršoks. Un vispār šoks. Pēkšņi tik daudz lielu māju, tik daudz cilvēku un tik daudz meiteņu. Un tad vēl izrādās, ka tu tām meitenēm patīc. Tas ir tāds satricinājums! Notikums. Tev izrāda uzmanību. Arī pie tā ir jāpierod. (Ievelk elpu, grib vēl ko teikt, bet tad pārdomā un vien gari nopūšas.) Tas bija tik sen! Šausmas.
– Gan jau arī tagad izrāda.
– Izrāda. Bet mani tas vairs īsti neinteresē.
