– Vakar, kad nācām ārā no zāles, kāda sieviete teica: viņa pirmā izrāde bija tik laba, ka bažījos, vai tik nebūs atkritiens; prieks, ka otrā arī – līdz asarām. 3
– Pirmo izrādi esam nospēlējuši piecdesmit piecas reizes. Un tagad jāpārtaisa, jo viena mīlulīte aiziet dekrētā, nu Dārta Daneviča lec iekšā, Sarmīte Rubule pievienojas. Astoņas ainas jāmaina. Tagad būs cita izrāde.
– Kā tiec galā ar sieviešu tēliem? Viena lieta ir pašam tēlot sievieti, kas tev daudzkārt ir bijis jādara. Bet kā tas ir tev kā režisoram?
– Dzimumam nav nozīmes. Svarīgi, kas notiek ar katru konkrēto personāžu. Esmu sajūtu cilvēks, es paļaujos uz intuīciju. Cenšos izprast, kas cilvēkam sāp. Ko viņš grib un no kā baidās. Veidojot izrādi, man ir svarīgi, nevis kā mūsdienu medicīnā ārstēt sekas, bet meklēt un izprast cēloni. Vienkāršāk sakot, rakt. Svarīga ir arī aktieru izvēle. Un arī savas komandas izveide ir svarīga. Un materiāla izvēle ir svarīga. Tas ir vesels mehānisms: atrast materiālu, ieraudzīt izrādes koptēlu, vīziju, saprast, ar kuriem cilvēkiem varu to īstenot. Es spēju radīt vienīgi tad, ja ir stabila komanda, pleca sajūta. Viņiem nebūt nav nemitīgi jāmāj ar galvu un jāpiekrīt itin visam, ko saku, reizēm ļoti noder arī iebildumi: nē, tā gan nedarīsim! Un tad kopā varam spriest, kā būtu labāk. Lai viss kalpotu izrādei, tam vēstījumam, ar ko mēs gribam nākt pie skatītāja.
Man katra izrāde ir skola. Ko var iemācīties divos gados maģistrantūrā? Labi, ka esmu aktieris, saprotu to virtuvi. Bet kā režisoram man vēl ļoti, ļoti augstā kalnā ir jāuzkāpj. Vakar es pabeidzu otro klasi. Mērķi man ir lieli, gribu pabeigt pamatskolu, vidusskolu, maģistrantūru un, iespējams, pat doktorantūru.
Pirmajā reizē tu lido jau no tā, ka tev dota iespēja, tu esi pārņemts ar procesu: es tagad taisu izrādi! Viss deg, viss notiek. Strādājot pie otrās izrādes, satraukums lielāks, jo lielāka ir atbildība. Īpaši, ja pirmā izrāde ir labi aizgājusi. Esmu pateicīgs teātra vadībai, kas uzticēja man aktierus, ko biju izvēlējies. Mums ir ideālais sastāvs. Vita Vārpiņa ir apbrīnojama gan kā aktrise, gan kā cilvēks – dziļa, nopietna, sirdī gudra. Annas tēls ir īpašs, tādu lomu daudz nav. Un arī aktrišu, kas spētu to izprast un patiesi izdzīvot, Latvijā daudz nav. Vita šobrīd ir mans aktrises ideāls. Un Daile ir mans teātris, kur varu atrast ideālo komandu manu ideju īstenošanai. Ceru, ka arī aktieriem tas ir svarīgi. Jo aktieris var augt līdz ar lomām. Citādi vienā brīdī acis sāk dzist. Pašam tā ir bijis.
