– Bet nu atgriezīsimies pie meitenēm. Tu sievu brīdināji, lai neprecas ar aktieri. Par režisoru neteici neko. Un meitas tu vispār nepabrīdināji. Ko darīsi vai vismaz gribētu darīt, lai tavas dzīves svarīgākās meitenes sajustu, ka tu novērtē viņu pacietību? Režisors nedēļu pirms pirmizrādes nav īsti ne vīrs, ne tēvs un pat ne draugs. 3
– Tāda ir mana dzīve.
– Viņas to pieņem?
– Paldies Dievam, jā! Protams, ka bērniem pietrūkst tēta. Lielākajai ir deviņi gadi, mazākajai trīs. Kad viņa piedzima, es iestājos akadēmijā maģistrantūrā, mēģināju apvienot studijas ar darbu teātrī, televīzijā, dublāžām, pasākumiem… Atteicos no fitnesa nodarbībām, tomēr vienalga nekad nebiju mājās. Mana sieva ir fitnesa trenere, pats apmeklēju fitnesa treniņus, lai iepazītu un saprastu viņas pasauli. Sports rada pozitīvu atkarību. Tagad vienīgais, ko esmu saglabājis, ir skriešana. Tas ir mans laiks, tikai mans. Tad varu netraucēti domāt. Turklāt arī pusmūžs dara savu, ir jāskrien, jāuztur sevi formā. Taču, veidojot izrādes, es domāju par ģimeni. Katrā izrādē ir ielikts kaut kas, ko mana sieva nekļūdīgi sajutīs. Un sapratīs, ka tas ir veltīts tieši viņai. Tas man ir ļoti svarīgi.
– Slepenās zīmītes pudelēs un ozola dobumā…
– Jā, es ar sievu sarunājos arī caur izrādēm.
– Pakāpjamies solīti atpakaļ. Kādas ir tavas spilgtākās bērnības atmiņas? Kas pirmais nāk prātā?
– Bezrūpība. Absolūts miers, nekāda stresa. Pat tad, kad vecāki nāk meklēt, kur aizblandījušies sīkie. Ir futbols. Un ir pūķis jālaiž, jākāpj kokos, jāiet kaimiņu dārzā pēc āboliem vai uz upi peldēties. Mazpilsētas miers. Rūjiena. Valmierā piedzimu, jo Rūjienā bija slēgta slimnīca tajā laikā. Man vēl ir vecākais brālis. Un jaunākā māsa.
– Biji dauzoņa un blēņdaris?
– Šai ziņā vecākā meita ir manējā. Kā mans tēvs saka: tik uz sūdiem, tik uz sūdiem… Tas nerātnais gars mūsos abos mīt. Patīk mums abiem dauzīties. Kaut es iemācītos tā dauzīties savās izrādēs! Esmu pārāk pareizs, man šķiet. Jo apzinīgs. Pārlieku centīgs. Ar lielu pašdisciplīnu. Taču pašdisciplīna ir viens no noteikumiem, kā varam sasniegt labus rezultātus. Jo veidot izrādi tikai veidošanas pēc man nav interesanti. Mākslai jābūt personiskai. Tāpēc es nevarētu radīt piecus iestudējumus gadā. Man nav tādu resursu. Es izrādei atdodu sevi visu.
