– Atšķirībā no filmas, kas nevar mainīties, izrāde ir dzīva, tās nervs ir atkarīgs no tās brīnumainās enerģiju plūsmas, kas vieno skatuvi un zāli. Vai bija arī kāds pārsteigums? 3
– Otrā aina. Artis pēkšņi sāka smēķēt. Tikai tāpēc, ka iestājās tā sauktais black out – viņam bija jāpasaka divi vārdi: un tu? Bet viņš pēkšņi nespēja tos atcerēties. Tā gadās. Tas bija dzīvākais moments visā pirmizrādē. Tik jēgpilns. Tajā brīdī viņi abi sāka dzīvot pa īstam. Tas ir mans žanrs. Teātrī mani interesē nevis teātris, bet dzīve. Es vēlos atklāt patiesu dzīvi, bez virsslāņiem. Mans uzdevums ir nolobīt visu lieko nost. Tādas mazu atklāsmju sekundes mani darīja laimīgu.
– Bija jau arī citas laimīgas sekundes. Nebūtu izgājis ārā no zāles, pats redzētu. Bet par pauzēm esmu ar tevi vienisprātis. Ne vien izrādē, arī sarunā svarīgākais bieži vien tiek pateikts klusuma mirklī starp vārdiem, teikumiem, aprautām frāzēm…
– (Brīdi klusē. Tad, kā no tāluma atgriezies, turpina.) Zellers man ir ļoti tuvs autors. Es vienā sezonā iestudēšu divas viņa lugas. Īstenībā gribētu visas.
– Zellers ir neparasti dziļš. It kā viegls un rotaļīgs, taču katrā vārdā, katrā teikumā, katrā pauzē elpo liktenis.
– Tāpēc es gribu inficēt arī citus ar to, kā viņš redz pasauli. Zellers lugā ieraksta melodiju. Tev tikai jāsadzird. Protams, es veidoju savu stāstu. Lugu izlasīt var katrs pats, man bija svarīgi, strādājot tandēmā ar aktieriem, izveidot to aisberga neredzamo daļu, kas slēpjas aiz burtiem.
– Neredzamā daļa ir svarīgākā, tā pievelk kā noslēpums, kairina iztēli, fascinē, elektrizē.
– Tieši tā!
