Ritmane: Man vienmēr ir bijusi vajadzīga Latvija 1
Dažreiz varbūt ir tāda sajūta, ka es neesmu vajadzīga Latvijai, bet man ir vajadzīga Latvija un vienmēr ir bijusi vajadzīga, tā intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” atzina pasaules mūzikas aprindās slavenā ASV dzīvojošā komponiste Lolita Ritmane.
“It sevišķi, kopš Latvija atguva neatkarību, es domāju, tieši kulturālā dzīve ir fenomenāla atplaukusi, eksplodējusi. Latvijā ir tik daudz fantastisku mūziķu un komponistu,” vērtēja Ritmane.
Viņa stāstīja, ka cilvēki domājuši, ka viņa ir “kaut kāda baigā Holivudas dāma vai kā”, bet “es vienkārši esmu Lolita, kura ir latviete un grib būt daļa no visas Latvijas piedzīvojuma, pat ja es tur nedzīvoju.”
Ritmane uzskata, ka no tēva, kas ir viens no aktīviem latviešu sabiedrības veidotājiem Amerikā, mācījusies ģimenes mīlestību. Ģimene vienmēr ir bijusi pirmajā vietā, un ģimene nav tikai vārdi un darbi. Dažreiz tas nav tik vienkārši, dažreiz tas nozīmē, ka nevar vienkārši pateikt – o, es tevi mīlu. Kaut kā ir jāizrāda mīlestība, ka piestrādā un parāda mīlestība caur darbiem. Un tas pats, pēc viņas domām, attiecas uz Latviju – cilvēki var teikt, ka mīl Latviju, bet, ja viņi neko nedara Latvijas labā, to var vērtēt kā tukšus vārdus.
Ritmane Latvijā iesaistās dažādos projektos, piemēram, vērtējusi Latvijas simtgades filmas. Viņa uzskata, ka kino Latvijā arī ir ļoti atplaucis, izskatās vairāk kā Holivudas filmas. “Nevis tā ir laba vai slikta lieta, bet vienkārši nav vairs tā, ka tā ir padomju laikmeta filmu veidošana,” sprieda komponiste.
Viņa uzskata, ka žūrijā pārējie locekļi ir daudz lielāki eksperti tieši par Latvijas kino, taču viņas pluss ir tas, ka viņa var paskatīties no citas perspektīvas.
Ritmane iesaistījusies arī topošajā filmā “Dvēseļu putenis”, uzrakstot mūziku tās reklāmas rullītim. “Es ļoti gaidu redzēt, kas tur sanāks, jo tas, ko es līdz šim esmu redzējusi, izskatās tiešām lieliski. Bet tas materiāls ir smags un liels. Kad būs filma gatava, tad sāksies mūzikas posms,” norāda komponiste.
Vaicāta, kā ikdienā ASV uztur latvietību, viņa teica, ka bērni tagad ir tādā vecumā, kad pašiem jāuzņemas latvietības uzturēšana, ko viņi arī dara, braucot uz Amerikas latviešu jauniešu apvienības kongresiem, piedaloties Dziesmu svētkos, dejojot tautas dejas.
Kad viņi bija mazi, tad gan mājās runāts latviski un arī Ritmanes vīrs amerikānis Marks Matsons iemācījies runāt latviski, tāpēc viņa domā, ka valoda ir pirmajā vietā.
“Marks ir drošsirdīgs, un viņam nav bail kaut ko nepareizi pateikt. Tas bija galvenais,” teica Ritmane. Viņai arī šķiet, ka vīrs zinājis, ka tas ir svarīgi viņai un viņam nebija nemaz tik grūti to izdarīt.
Ritmane secina, ka Latvija ir ļoti atplaukusi. “Man bija kādi 8-9 gadi. Vienreiz, kad mēs iebraucām caur Poliju ar mašīnu, visas riepas tika noņemtas skatīties, vai nav kāda kontrabanda paslēpta. Man bija tāds piebāztais sunītis, kuru atgrieza vaļā skatīties, vai es neesmu paslēpusi kādu kontrabandu, ko ievest Latvijā. Ierodoties bija tas universālais veikals, kur “Galerija Centrs”, tur plauktos praktiski nekā nebija. Vienreiz – zābaki rindā. Un visi stāvēja rindā, gribēja pirkt zābakus,” atminējās Ritmane.
Viņa vērtēja, ka kontrasts ir milzīgs, un viņa nav domājusi, ka vienā mūžā to var tā piedzīvot. “Tagad Latvijā ir visskaistākie veikali un burvīgas kafejnīcas un kinoteātri. Man liekas, ir neticami, kā Latvija ir atplaukusi,” secināja komponiste.
Pēdējos gados vislielāko gandarījumu viņai sagādājusi iespēja komponēt orķestrim pasūtīto uvertīru latviešu sarīkojumam, kur diriģēja Ainārs Rubiķis. “Tas, ka man bija dota iespēja rakstīt tādu garākas formas gabalu, kas nebija ar filmu kopā. Es ilgāku laiku nebiju to darījusi, un man tas sagādāja tādu… Es biju diezgan lepna par to darbu, un man liekas, viņš ļoti skaisti izdevās,” vērtēja Ritmane.
Komponiste desmit reizes ir nominēta “Emmy” balvai, vienu reizi saņēmusi šo apbalvojumu. “Mēs tur kādi trīs – apmēram puse nominācijas ir tikai man un citas ir dalītas ar diviem citiem komponistiem, jo mēs kā komanda strādājam,” stāstīja Ritmane.
Viņa atzīst, ka Holivudā konkurence nekad nebeidzas, vienalga, cik gadu “uz pleciem” un cik daudz panākumu. “Tas ir liels bizness un paņem daudz enerģijas un ļoti daudz laika,” saka komponiste.
