Ritmā un apzinātībā – kinorežisores Kristīnes Želves harmonijas atslēgas 1
“Man svarīgi apzināties, ka sakārtoju savu dzīvi un domāšanu,” bilst Kristīne Želve, kinorežisore un televīzijas raidījuma 100 g kultūras vadītāja. Viņa uz pasauli skatās kā režisore, taču savu laiku mācējusi ietērpt arī dzīvīgā, vieglā un ironiskā prozā, izdodot stāstu grāmatu Meitene, Kas Nogrieza Man Matus. Kristīne atklāj, kādi ir viņas dzīvošanas principi, spēka un prieka avoti.
Salikt domu puzli
Man patīk laiks, ko veltu skriešanai. Iesāku pirms gadiem desmit, tomēr neregulāri. Pēdējos divus trīs gadus gan skrienu vismaz reizi nedēļā, ja izdodas – biežāk. Ne jau maratonu, bet divus līdz piecus kilometrus sava prieka pēc.
Skriešana ir kā meditācija, jo koncentrējos uz kaut ko vienu, ieeju ritmā. Skrienot nekad neklausos mūziku, līdzīgi kā, braucot transportā, nelasu grāmatu. Šis laiks ir svētīgs, jo domas, kas uzstājīgi riņķo galvā, it kā apstājas un noskaidrojas. Saliekas kā puzle. Izlec atbildes, kā labāk rīkoties, kādu risinājumu izvēlēties.
Netālu no manām mājām ir Lielie kapi, tur gan skrienu, gan slēpoju ar distanču slēpēm. Vienmēr sasveicinos ar onkulīti, kurš slidinās ar padomjlaika koka slēpēm, nesteidzīgi aprunājamies par laika apstākļiem.
Ir jau drusku jocīgi tur skriet, jo tie tomēr ir kapi. Taču laika gaitā šī vieta kļuvusi par sociālu vidi, tādu kā parku. Netrūkst skrējēju, vecāki staigā ar ratiņiem, tiek vadāti suņi un pat kaķis saitītē. Pulcējas goti, mīļojas pārīši un pudeles cilā iedzērāji. Daži pat tur dzīvo – iekārtojušies kapličās. Man patīk vērot. Reizēm domāju, ka par Lielajiem kapiem iznāktu kolorīts kino.
Baudīt mieru bez mistikas
Vērtīga pieredze ir savulaik apgūtā jogas meditācija. Bija interese uzzināt, kas tas ir, sāku apmeklēt nodarbības pie Valda Svirska. Viņš ir filozofijas un reliģiju vēstures pasniedzējs, arī jogas meditācijas praktiķis. Priecājos, ka nokļuvu pie tik lieliska skolotāja, jo netrūkst šarlatānu, kuri uzskata sevi par īpaši garīgiem, sludina paši sevi.
Svirskis teica, lai nesaceramies, ka meditējot redzēsim kādus uguns stabus, ziemeļblāzmu vai citu vīziju. Meditācijai ir cita jēga, tai nav jāpiepin mistika. Lai gan dažas reizes piedzīvoju, ka parādās sen aizmirstas bērnības ainas – tas bija kā brīnums.
Meditācija palīdz savākties un nomierināt prātu. Iegūt mieru, sakārtotību, prieka spēju. Pieņemt apzinātus lēmumus. Neteikšu, ka dzīve kļūst vieglāka, bet vismaz vienkāršāka.
Tomēr esmu novilkusi robežu, par kuru tālāk meditācijā neeju. Uzskatu, ka nopietnai garīgai praksei īsti nav vietas blakus režijai vai rakstniecībai, jebkuram radošam procesam, jo tas prasa būt tādam mazliet disharmoniskam, ja sacītu banāli – nelaimīgam vai badā. Jābūt citādā mentālā stāvoklī, ne tikai ar gaišu enerģiju un domām.
Nesasteigt rītu
Lai arī saprotu, ka agrs rīts ir brīnišķīgs, man patīk dienu iesākt lēnām; sešos no rīta būtu grūti. Tādēļ ceļos ar lielu laika rezervi. Dēls Miks gan māk visu paspēt piecpadsmit minūtēs – izlec no gultas un pēc brīža jau pazūd pa durvīm.
Vislabākās ir dienas, kad nekur nav agri jāiet. Pietiek laika, lai dotos paskriet, sakārtotu domas.
Ik pa laikam pildu arī vingrojumus mugurai. Tos savulaik apguvu, apmeklējot jogas nodarbības.
Uzreiz ieslēdzu datoru. Smejos, ka esmu tāda kā sociālo tīklu atkarīgā – allaž svarīgi izlūkot, kas kur noticis, kādi jaunumi.
Meklēt mērogu pasaulē
Ne tik sen atklāju, ka ceļot ir kolosāli. Iemācījos uzlādēties no ceļošanas. Agrāk šķita, ka vajag lielu uzņēmību, lai kaut kur dotos. Filmējot Fedju, dokumentālo filmu par Latgalē dzimušo somu kinorežisoru Teuvo Tulio, un rādot to Somijā, iznāca paceļot. Iepatikās.
Gadu mijā rakstu, ko vēlētos piedzīvot nākamajā gadā, šoreiz bija teikums – vairāk ceļot. Un viss sāka notikt! Ar filmu par Tulio devos uz Parīzi, ar savu grāmatu – uz Leipcigas grāmatu tirgu, biju Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā, Amsterdamā filmēju režisora Alvja Hermaņa izrāžu skati… Tas ļauj izjust vērienu un mērogu.
Darbs televīzijā dod iespēju būt klāt svarīgos notikumos, tā ir liela privilēģija. Jo vairāk skatu kultūras notikumus citur, jo precīzāk izjūtu, ka esam Eiropā. Vienlaikus palīdz ļoti labi saprast kontekstu, mūsu vietu un mērogu tajā. Ne sliktā, ne labā, bet reālā nozīmē.
Lidot kosmosā ar motivāciju
Televīzijas darbā ir īsi, spilgti liela gandarījuma brīži, tomēr tas mēdz iztukšot. Ivars Zviedris reiz salīdzināja darbu kino un televīzijā: taisot kino, cepam torti, bet strādājot televīzijā – pankūkas.
Kino vairākus gadus dzīvo ar vienu ideju, esi daudz dziļāk tēmā, meklē vēl un vēl. Televīzijā ātri saražo un palaid ēterā. Nav iespējas pateikt – vai, vēl vajadzētu šo sižetu pilnveidot. Jāiemācās atdot un aizmirst.
Man ir sajūta, ka joprojām cenšos mācīties kinorežisora profesiju, vēl esmu skolniece, mācekle. Jo katrā darbā tik daudz iemācos, arī pati mainos. Tas ir pārsteidzoši.
Pēc filmas par somu režisoru Tulio sapratu, ka pilnīgi viss ir iespējams, ja vien ir ideja un motivācija. Ja būtu motivācija, pat kosmosā varētu aizlidot!
Tagad gribu veidot seriālu par dzejnieci Mirdzu Ķempi. Ideja radās, skatoties krievu seriālus par viņu kultūras personībām – Jeseņinu, Dostojevski, Furcevu; pie mums šī niša nav aizpildīta. Vienlaikus izlasīju Viļņa Vēja lugu Īsie zibsnīgie mirkļi par Ķempes pēdējo dzīves laiku.
Ķempes dzīve ir vesels laikmets, tajā ir gan intelektuālā, gan cilvēciskā kapacitāte. Ir saglabājies daudz hronikas materiālu, dokumentālu liecību par dzejnieces mūžu. Būs interesanti strādāt.
Veselīgi dzīvot ar grāmatu
Par veselīga dzīvesveida daļu uzskatu arī lasīšanu un iespaidu gūšanu izrādēs, kinofilmās, kultūras pasākumos. Bez tā nevaru iedomāties savu dzīvi.
Mājās vienmēr gaida grāmatu kaudzīte. Ja koncentrējos kādam darbam, lasīt ir grūti. Ir jābūt brīvai galvai, lai baudītu labas un nopietnas grāmatas.
Savulaik biju aizrāvusies ar tā saukto pašpalīdzības literatūru, veselības un pozitīvās domāšanas grāmatām. Šāda lasāmviela ir vajadzīga, lai saprastu pamatlietas. Taču šajā stadijā nedrīkst palikt, jāatsperas uz gūtajām zināšanām un jāiet tālāk. Jālasa laba literatūra, vērtīgas grāmatas. Līdzīgi kā mūzikā – vispirms mācās spēlēt gammas, bet turpina ar skaņdarbiem.
Izvēlēties un sakārtot domāšanu
Cenšos ēst vienkāršas maltītes, mūsu pašu dārzeņus, ābolus, medu. Neesmu fanātiska zaļās dzīves piekritēja, tomēr man patīk atlicināt laiku, lai atrastu un izvēlētos, nevis iepirkties haotiski – ieskriet lielveikalā un ķert visu pēc kārtas. Ir veikaliņš, kur vienmēr pasūtu ekoloģiskos mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļus, no kāda dravnieka pērku medu, no zemnieka – olas vai ābolus.
Daži saka – kāda jēga tērēties ekoprecei, ja visi citi lieto dosjas… Jēga ir tāda, ka sakārtoju savu dzīvi un domāšanu. Tā ir attieksme. Negribu dzīvot bezapziņā, tādā kā autopilotā, pat nepiedomāt, ko pērku, ko ēdu, ko pasaku citiem, kā kopju attiecības.
Vienmēr salasu zāļu tējas. Nav tā, ka būtu pilna māja ar tējas saišķīšiem, bet ik vasaru saplūcu pelašķus, kumelītes, viršus un piparmētras. To piedāvā Latvijas daba, nepaņemt būtu liela muļķība.
Pāris gadus neēdu gaļu. Tas nav īpašs lēmums, tā vienkārši notika. Jau jaunībā mēģināju būt veģetāriete, bet neizdevās, jo biju pārlieku iecentrējusies. Gaļas neēšanas sākums sakrita ar mednieku ballīti draudzenes mājās, viņas tēvs bija mednieks. Atceros, kā moralizēju – kā tā drīkst, nogalināt dzīvniekus, lai viņus aprītu… Tagad tas šķiet smieklīgi.
Mīlēt dzīvokļa biedrus
Man ir divi kaķi, esam tādi kā dzīvokļa biedri. Muris ieradās pirms septiņiem gadiem, Pūcis – pirms četriem.
Jau labu laiku biju domājusi, ka gribu paņemt kādu dzīvnieku. Māsa strādā sociālās aprūpes centrā, viņiem ik pa laikam kādu kaķēnu noliek pie durvīm vai pārmet pār sētu. Reiz atkal bija piemests pusaugu runčelis, māsa vaicāja, vai gribētu viņu ņemt. Piekritu uzreiz.
Arī Pūci paņēmu no ielas – lai atkoptu, nedomāju paturēt. Ilgi neizdevās atrast saimnieku, pa to laiku kaķītis man ļoti pieķērās. Palikām kopā.
Negribas mistificēt, tomēr kaķi ir īpaši dzīvnieki. Esmu pārliecinājusies, ka jūt negatīvo enerģiju, māk to neitralizēt.
Muris šad un tad mēdz slimot. Šādi mani pasargā, paņem manu slimību. Var mēnešiem nenākt mīļoties, bet kādā man grūtā brīdī noguļas blakus un cieši pieglaužas.
Ļoti cienu cilvēkus, kuri glābj kaķus, rūpējas par slimajiem, atrod minčiem saimniekus. Vienu brīdi arī es biju ar to aizrāvusies, taču sapratu, ka šāda palīdzēšana prasa pārlieku daudz. Ja izšķiries, ka esi gatavs to darīt, jāziedo visa dzīve.
