No Rītiņa dārza – uz restorāna virtuvi 1
Pavārmākslā ziediem ir sena vēsture – zinām taču safrānu, kuru iegūst no krokusiem, vai neatvērušos ziedu pumpurus – krustnagliņas un kaperus, vēl pirms Kristus dzimšanas indiešu un romiešu receptēs pieminētas rozes, vijolītes, gurķu mētras. Kabaču ziedi tiek izmantoti ne tikai itāļu, bet arī spāņu virtuvēs. Latvijā šī tradīcija kuplāk sazēlusi reizē ar jauno pavāru paaudzi, kurai kā ledlauzis allaž pa priekšu kursu rāda šefpavārs Rītiņš.
Mārtiņa pagalmā ar dārznieces Marutas gādību koši zied puķes, jaunajā stikla siltumnīcā zaļo garšaugi, gurķi, pākšaugi un pat vasabi jeb japāņu mārrutks.
– Ar ziediem tāpat kā sēnēm – nepazīstamas nelasi! – pabrīdina saimnieks. Viņš ar mierīgu sirdi savā puķu groziņā liek leduspuķītes, hostas, gurķumētras, kreses, rozes, krāšņo rotu paņem arī no siltumnīcas gurķiem un pupām, jo tie te stādīti tikai ziedu dēļ. Tik maiga un trausla ēdiena sastāvdaļa jāaudzē pašam – kamēr no tirgus atvedīsi, būs jau apvītuši un nevar zināt, cik tīru mantu dabūsi, nosaka Mārtiņš. Bet kāpēc cukīni jālasa pusnaktī? – Pa dienu man nav laika, bet zieds jāplūc vēl neizplaucis kā tulpe, pirms tā veras vaļā, – gardi nosmej šefs un aicina uz “Vincentu”, kur īpaši “Mājas Viesim” viņš gatavos cukīni ziedus no sava dārza.
