“Aizved mani uz Munameģi!” Pamudinājums apceļot Dienvidigauniju 0
“Aizved mani uz Munameģi!” šis spārnotais teiciens no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” jau sen folklorizējies un kalpo arī kā pamudinājums apceļot Dienvidigauniju, kas, braucot no Rīgas, aizsniedzama pāris stundu laikā.
Augusta pēdējo nedēļas nogali pirms mācību gada sākuma vēl var lietderīgi pavadīt kopā ar ģimeni, apceļojot setu ciemus un apmeklējot tradicionālo Lībnicas Sīpolu un zivju tirgu (26., 27. augusts) pie Lemmijerva ezera, kurā nopērkams šīs vasaras guvums – lielākas un mazākas sīpolu un ķiploku virtenes, kaltētas zivis, dārzeņu konservi, kā arī dažādi rokdarbi – un baudāma plaša kultūras programma.
Šķērsojot Latvijas–Igaunijas robežu pie Kornetiem/Murātiem, jābrauc vēl nedaudz vairāk par divdesmit kilometriem līdz pašai Krievijas robežai, kur Luhamā apustuliski pareizticīgo baznīcu (1929) var uzskatīt par Setu ciemu jostas maršruta sākumu. Dievnams atrodas gleznainā, klusā apvidū un celts par vietējo iedzīvotāju ziedojumiem, kuru bijis tik daudz, ka iecerētā lūgšanu nama vietā sanākusi kārtīga baznīca. Pēc tam, atgriežoties pa to pašu ceļu Igaunijā, jāpabrauc garām vilinošajam ceļa rādītājam uz Hānju (tur meklējams Munameģis, par kura esamību norāžu gan nav), lai caur Miso izmestu līkumu līdz Tsīstres Linu muzejam, kurš iepazīstina ar setu linu audzēšanas tradīcijām. Vietējā tējas namā un slavenās Nopri piensaimniecības veikalā var iegādāties dažādus lauku labumus, tostarp Dienvidaustrumigaunijas tradicionālo sieru (sõir), ko ražo uz vietas.
Tālāk garām Vastselīnas 14. gs. pilsdrupām, kur šobrīd veidojas nozīmīgs svētceļnieku galamērķis un muzejā apskatāma plaša viduslaiku moku rīku kolekcija, dodoties Meremē virzienā, jāpiestāj pie nesen uzceltā koka skatu torņa, kas ļauj pārlaist acis setu zemes līdzenumiem un kartē saprast robežu, kur saskārās Romas un Bizantijas impēriju intereses. Pāris minūšu brauciena attālumā Kalatsovas ciemā ceļa malā setu nacionālos ēdienus baudīt aicina lepna Setu viesu māja, kur gan tie iepriekš jāpasūta.
No Meremē nonākot Obinitsā, noteikti jāapmeklē Setu dziesmu mātes piemineklis un muzejs, kurā aplūkojami setu mājsaimniecības piederumi, rokdarbi. Setu ateljē – galerijā tos var arī iegādāties – no rokām apdrukātām tapetēm līdz sudraba rotām. Savukārt Sātsē apskates vērta ir vairāk nekā divsimt gadu vecā, skaistā Svētās Paraskeva pareizticīgo baznīca, kur glabājas 15. gs. akmens krusts – brīnumdarītājs. Agrākajā Sātses ciema mazajā skolā iekārtots mūsdienīgs muzejs ar vairāk nekā 20 tūkstošiem eksponātu. Te var klausīties setu dziesmas un noskatīties dažādos laikos uzņemtu filmu fragmentus par kādreizējo ciematnieku dzīvi un ēst gatavošanu.
Braucot no Sātses uz Versku, jāšķērso “Sātses zābaks” – Krievijas teritorija, kas kā apmēram kilometru gara pussala ietiecas Igaunijā. Kājāmgājējiem te liegts pārvietoties, bet braucēji, arī velosipēdisti, nedrīkst apstāties. Ierodoties Verskā, vispirms ceļā gadīsies Verskas Setu muzejsēta (vairākums ēku ir autentiskas, atvestas no Ziemeļsetu reģiona), kuras “Čaimājā” setu virtuves labumi baudāmi pēc pilnas programmas, piemēram, tradicionālā aukstā zupa (“suuliim”) vai meža sēņu pīrāgs (“tatipiirak”). Šis restorāns valsts mēroga konkursā atzīts par labāko visā Igaunijā. Turpat līdzās Verhulitsas ciemā no dziļurbuma iegūst slaveno Verskas minerālūdeni. No citiem urbumiem to izmanto arī Verskas sanatorija, minerālūdens terapiju kombinējot ar vietējo ezeru dūņu aplikācijām. Te iespējams atpūsties ūdensparkā, ko iecienījuši arī Ziemeļaustrumlatvijas iedzīvotāji.
Sanatorija atrodas Pleskavas un Lemmijerva ezeru saskares vietā, kas tālāk uz ziemeļiem saplūst ar milzīgo Peipusa ezeru – Igaunijas lielāko ūdenskrātuvi, kas jādala uz pusēm ar Krieviju.
