Olafs Zvejnieks: Rītdienas ainava – sacīkstes starp ekonomiku un Covid-19 0
Tās sliktās – ka par globālās koronavīrusa pandēmijas centru kļūst ASV. Ņujorka, pandēmijas centrs ASV, būs slēgta, minimums, līdz maija beigām.
Citas smagi skartās valstis – Itālija, Francija, Spānija – tikai pagarina dažādu aizliegumu termiņus, un tam neredz galu.
Par aviopārvadājumiem, masu pasākumiem un sportu neviens pat neieminas. Vienlaikus tiek publiskoti skaitļi, kas liecina par pasaules ekonomikas sabrukšanu pārsteidzošā ātrumā. Šo procesu ārvalstu presē jau dēvē par sacīkstēm starp ekonomiku un Covid-19 – proti, vai pandēmiju izdosies uzvarēt līdz brīdim, kad ekonomika sabruks pilnībā.
Pienāk arī nosacīti pozitīvās ziņas – Uhaņā, sākotnējā epidēmijas centrā, cilvēki atkal sāk pārvietoties, atjaunota sabiedriskā transporta kustība, sācis iet metro. Ar to pārvietošanos gan tā ir, kā ir – jā, pārvietoties drīkst.
Visā Ķīnā cilvēkiem tiek piešķirti “veselības kodi”, tos lejuplādē viedtālruņos. Nevēlies tādu saņemt – sēdi mājās. Visur skeneri, visur mēra temperatūru. Cilvēkiem ar sarkano vai oranžo kodu aizliegts ne tikai ceļot, bet arī pārvietoties ar jebkura veida sabiedrisko transportu, apmeklēt veikalus.
Ja kādam ceļas temperatūra vai parādās klepus – “veselības kodu” operatīvi nomaina uz sliktāku. Policija momentā izseko visus “aizdomīgos”, un karantīnā tiek iesēdināti visi ar viņiem saistītie.
Pārvietojoties starp Ķīnas provincēm – totālas pārbaudes un analīžu ņemšana, līdz analīžu rezultātu saņemšanai jāatrodas izolācijā viesnīcā. Lasot iekšlietu ministra Sandra Ģirģena priekšlikumus par pilnas karantīnas ieviešanu valstī ar pārvietošanās aizliegumiem un armijas iesaisti tās nodrošināšanā, rodas sajūta, ka Ķīnas modelis cīņā pret pandēmiju gaidāms arī pie mums.
Jā, šoreiz valdība no tā atteicās, bet kas būs vēl pēc nedēļas? Galu galā saslimušo skaits katru dienu aug un nedēļas laikā, visticamākais, dubultosies. Vai pēc nedēļas apņēmības būs tikpat?
Kas tādā gadījumā notiks ar tām ekonomikas daļām, kas vēl funkcionē, nav jākomentē. Ja šādi vai vēl stingrāki ierobežojumi turpināsies vēl divus mēnešus – līdz maija beigām, kas šobrīd ir ļoti ticama prognoze, tad jājautā – kur mēs strādāsim pēc uzvaras pār koronavīrusu, kur saņemsim algas un ko dosim ēst ģimenēm? Vai pasaules un Latvijas finanšu sistēma izturēs nepieredzēto finanšu palīdzības programmu?
Lai gan sabiedrības un valsts pārvaldes noskaņojums šobrīd izteikti virzās Ķīnas un Itālijas iedvesmoto arvien stingrāko ierobežojumu virzienā, jāatzīmē, ka šīs divas valstis nebūt nav sekmīgākās cīņā ar koronavīrusu.
Drīzāk tās būtu jādēvē par neveiksmīgiem piemēriem, to, kur nonāksim, ja sāksim rīkoties pārāk vēlu.
Ir daudz veiksmīgāki stāsti, kurus vajadzētu pētīt. Piemēram, Japāna – ļoti blīvi apdzīvota un urbanizēta valsts, ļoti daudz vecu cilvēku. Pirmdienā, kad rakstu šo tekstu, Japānā ir 1866 Covid-19 gadījumi uz 127 miljoniem iedzīvotāju.
Tas ir 13 reizes mazāk nekā Latvijā, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem. Un ierobežojumu daudz mazāk – ir uz divām nedēļām slēgtas skolas, nenotiek publiskie pasākumi, daļa strādā no mājām. Tomēr veikali un restorāni turpina strādāt.
Palīdz nacionālās kultūras īpatnības – disciplīna, sasveicinoties klanās, nevis spiež roku vai bučojas, sabiedrība asi vēršas pret tiem, kas nevalkā sejas maskas, visur izlikti roku dezinfekcijas līdzekļi, kurus arī lieto. Varbūt būtu jāmācās no šādiem piemēriem, nevis jāslīd Itālijas un Ķīnas paraugu virzienā?
