Aleksejs Grigorjevs: Vai krievi grib karu? Nu šāda ideja ir – Krievijas impērijas atjaunošana 28
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Padomju laikos bija dziesma: “Hotjat ļi russkije voini?” (“Vai krievi grib karu?”). Zemtekstā vārdu autors, viens no Hruščova laika atkušņa lakstīgalām, dzejnieks Jevgēņijs Jevtušenko vēlējās pateikt – nē, negribot. Domājams, šodien atbilde nebūtu tik viennozīmīga.
Jebkurā gadījumā viņiem nejautās. Nejautāja toreiz, kad Krievija slaucīja no zemes virsas čečenu sādžas un pilsētas, arī ne pēc tam, kad krievu armija pāri Kaukāza kalnu grēdai gāzās Gruzijas ielejās, arī ne tad, kad krievu aviācija bombardēja Sīrijas skolas un slimnīcas.
Tomēr pareizāk ir jautāt, ko Putins grib no Ukrainas. Tas ir viegls jautājums, jo viņš un tie, kas viņam apkārt, Krievijas vadība, neslēpj, ka vēlas, lai Ukrainas nebūtu. Kādreiz, Jeļcina laikā, Krievijā diskutēja, ka valstij vajadzīga ideja, mērķis. Nu šāda ideja ir – tā ir Krievijas impērijas atjaunošana. Ukrainai, tās cilvēkiem, teritorijai un citiem resursiem šajā projektā ir būtiska loma.
Varētu pat teikt, ja Krievijai izdotos pakļaut Ukrainu, tad impērijas atjaunošanas projektam ir kādas izredzes īstenoties, bet bez tās Krievija paliek reģionāla valsts ar globālām ambīcijām. Zināmas arī citas valstis, kuras ar lielām grūtībām pārdzīvoja pārvēršanos no impērijas, kur nekad nenorietēja saule, par svarīgām, bet tomēr otra lieluma valstīm. Atcerēsimies, šīs impērijas arī piedzīvoja karus, cenšoties saglabāt savus valdījumus.
Lielbritānija ilgi apspieda Īrijas un Indijas centienus pēc neatkarības, karoja Malaizijā un Āfrikā. Daudzi labi atceras Francijas karus Vjetnamā un Alžīrijā, kā arī Portugāles karus Angolā un Mozambikā. Vai Portugāle ir sliktāka tāpēc, ka tai vairs nepieder aizjūras teritorijas?
Arī tagadējā Krievijas valdošajā ideoloģijā, ko sauc par krievu pasauli, Ukrainai ir milzīga nozīme. Atšķirībā no komunisma šī ir tipiska postmoderna ideoloģija, kas drīkst būt iekšēji pretrunīga. Tāpēc ukraiņi tajā vienlaikus aprakstīti kā neeksistējoši, kā brāļu tauta, kā fašisti un kā pārdevušies liberāli homoseksuālajiem Rietumiem. Ukraiņu valodu esot izgudrojuši Austroungārijas impērijas ierēdņi, lai iespītētu Krievijai. Ukrainas teritoriju tai uzdāvinājis Ļeņins, Krimu – Hruščovs.
Šādas un līdzīgas aplamības Putins pilnā nopietnībā stāsta ASV prezidentiem un citu valstu līderiem, cenšoties panākt viņu piekrišanu Krievijas pasākumiem, mērķētiem uz Ukrainas likvidāciju. Kijeva esot krievu pilsētu māte. Ne ukraiņu pilsētu, bet krievu. Šo frāzi atceras katrs krievs, jo to viņam māca skolā. Kņazs Vladimirs, kņazs Igors, kņaze Olga – kņaza Svjatoslava māte, visi esot krievu kņazi.
Ukraiņu vēsture krievu izpratnē sākas ar Bogdanu Hmeļņicki 17. gadsimtā, jo viņš esot teicis “Mūžam ar Maskavu!” un pievienojis Austrumukrainu Maskavas caristei. Krievijas vēl nebija, to, ka Maskavija ir Krievija, izdomāja vēl 150 gadu vēlāk, kad Ukrainas zemes jau bija daļēji piesavinātas un sākās Ukrainas vēstures piesavināšana.
Vai Putins tiešām grib karu? Pēc iespējas, viņš grib panākt Ukrainas likvidāciju bez kara, tikai ar ieroču žvadzināšanu un dažām diversijām. Viņš, trakais, tēlo vēl trakāku, tā teikt, “turiet mani, es pār sevi nevaldu, nezinu, ko sadarīšu, lai šī pasaule iet ellē!”.
Tie nav izdomājumi, bet gandrīz burtiski citāti. Krievija grib Minheni vai Jaltu, kur lielvaras tai atdotu Ukrainu, kā savulaik Hitleram atdeva Čehoslovākiju un Staļinam Austrumeiropu. Tāpat kā Hitlers, ar vienu anšlusu Putins neapmierināsies, bet turpinās savu politiku tālāk. Un tikt ar viņu galā būs grūtāk, jo tikt galā ar Krieviju pēc Ukrainas pievienošanās būs daudz sarežģītāk.
Vai tas, ka Putins grib Minheni, nozīmē, ka kara nebūs? Nē, ja Putins izlems, ka uzvara būs viegla un garantēta, viņš uzbruks. Protams, viņš var pārrēķināties. Jāatceras, ka nekas daudz nav mainījies kopš laika, kad senie romieši noformulēja: ja gribi mieru, gatavojies karam.
