Kārlis Streips: “Manu vectēvu, mežsargu, apolitisku un ticīgu cilvēku, jau karam beidzoties kartupeļu stādīšanas laikā sašāva kā sietu… “ 98
Pirmie padevās Ass valstu spēks Itālijā. Tas bija 1945. gada 29. aprīlī, un sabiedrotajiem padevās apmēram 43 000 zaldātu. Tajā pašā dienā Itālijā un Austrijas rietumos padevās Vācijas armijas C grupa, kurā ietilpa aptuveni miljons vīru.
Nākamajā dienā, 30. aprīlī, PSRS spēkiem tuvojoties Berlīnei, nacistu fīrers Ādolfs Hitlers uztaisīja pašnāvību savā bunkurā un kopā ar ilggadīgo draudzeni Evu Braunu, kuru viņš bija apprecējis tikai divas dienas pirms tam. Savā testamentā Hitlers noteica, ka turpmāk Vācijas prezidents būs admirālis Kārlis Dēnics, bet reiha kanclers būs Jozefs Gēbels.
Atlikušie nacistu spēki izmisīgi turpināja cīnīties, bet velti. 2. maijā padevās visi spēki Berlīnē, apmēram pusmiljons karavīru. Tajā pašā dienā padevās 27. SS brīvprātīgo divīzija Beļģijā, kā arī daļa no 15. SS grenadieru divīzijas, kas atradās Latvijā. Mūsu valstī PSRS spēku priekšā padevās aptuveni 4500 vīru. Un tad nākamajās dienās citi pēc cita padevās citi nacistu Vācijas formējumi, tajā skaitā katra atsevišķi kādreiz ļoti efektīvās un draudošās zemūdenes.
Absolūtas un bezierunu padošanās dokumentu vācieši parakstīja 7. maija rītā Reimsā Francijā. Nacistu pārstāvis sabiedroto spēku komandierim Dvaitam Eizenhaueram lūdza mazliet vairāk laikā, bet Eizenhauers atteicās. Padošanās līgumu parakstīja vācu ģenerālis Alberts Jodls. Taču apmēram sešas stundas vēlāk, no Maskavas pienāca PSRS protests. Pirmkārt, līgumu nebija parakstījuši galvenie Vācijas valsts vadoņi. Otrkārt, PSRS pārstāvim procesā nebija dotas tiesības tur piedalīties.
Treškārt, Staļins uzstāja, ka padošanās līgums ir jāparaksta sagrautās Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Eizenhauers un sabiedrotie piekrita.
Informācijai par padošanos Reimsā amerikāņu ģenerālis uzlika 48 stundu embargo, un abas puses sāka gatavoties vēl vienai ceremonijai Berlīnē. Tas bija ap 22.00 vakarā 8. maijā. No Vācijas puses padošanos parakstīja štāba priekšnieks Vilhelms Kaitels, jūras spēku komandieris Hanss Georgs fon Frīdeburgs, kā arī gaisa spēku pārstāvis Hanss Jirgens Stumps.
No PSRS puses tekstu parakstīja maršals Georgijs Žukovs un no Lielbritānijas puses gaisa spēku maršals Artūrs Teders. Kā liecinieki, dokumentu arī parakstīja ASV un Francijas pārstāvji.
Ir zināms, ka PSRS un pēc tās Krievija tā dēvēto Lielā Tēvijas kara uzvaras dienu atzīmēja un turpina atzīmēt 9. maijā, jo brīdī, kad tapa parakstīts padošanās līgums Berlīnē, Maskavā jau bija pāri pusnaktij. Mazāk zināms ir fakts, ka arī sabiedrotie bija paredzējuši, ka kara beigu dienu pasaule atzīmēs 9. datumā, jo informācija, ka padošanās jau bija notikusi 7. maijā, skaitījās slepena.
Nebija tā slepena. Ziņu aģentūras reportieris Edvards Kenedijs saprata, ka nacistu sagraušana bija pārāk liels stāsts, lai to divas diennaktis turētu slepenībā. Viņš sagatavoja reportāžu un nosūtīja to redaktoriem Londonā. Kolīdz ziņas nonāca atklātībā, ļaudis Anglijā un citur sāka pulcēties ielās un svinēt, un priecāties. Tas bija agri no rīta 8. datumā, un tāpēc ārpus Krievijas kara beigas tiek atzīmētas tajā dienā, nevis dienu vēlāk.
Latvijas svētku un atceres dienu kalendārā 8. maijs ir iekļauts ka “Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.” Tā bija 5. Saeima, kura 1995. g. aprīlī nolēma atteikties no upuru piemiņas dienas 9. maijā un to pārcelt uz 8. maiju. Debates par to, vai diena būtu atzīmējama tikai kā upuru piemiņas diena, vai arī kā nacisma sagrāves diena, bija karstas un emocionālas. Viena deputāte no opozīcijas Līdztiesības frakcijas nāca ar šādu stāstu:
“Manu vectēvu, Latvijas Republikas pilsoni, mežsargu, apolitisku un ticīgu cilvēku, jau karam beidzoties kartupeļu stādīšanas laikā sašāva kā sietu un pameta mežā nacionālie partizāni tikai par to, ka mans tēvs, lūk, dienēja nepareizā — no šodienas skatījuma, armijā, Padomju armijā. Latviešu strēlnieku divīzijā.
Tēvs atgriezās no kara ievainots, bet dzīvs, un es nekad nevarēšu piekrist, un es nekad nevarēšu pateikt, ka viņš dienēja okupācijas armijā. Viņš cīnījās pret fašismu un cīnījās frontē, nevis mežā.”
Šo repliku var uztvert kā visai nepieklājīgu atsauci uz tā dēvētajiem meža brāļiem. 1944. g. oktobrī PSRS spēki sasniedza Baltijas juru pie Mēmeles, kas nozīmēja nacistu Ziemeļu armijas grupas izolēšanu no pārējiem vācu spēkiem. Apmēram 200 000 vīru 26 divīzijās, kuru sākotnējais uzdevums bija sargāt apmācību teritorijas Vācijas zemūdeņu vajadzībām.
Laikā no 1944. g. oktobra līdz 1945. g. 4. aprīlim Ziemeļu armijas grupa izcīnīja sešas smagas cīņas pret Sarkanarmiju. Minētā gada 7. maijā grupas komandieris, ģenerālpulkvedis Kārlis Hilperts, no Berlīnes saņēma pavēli, Kurzemes armijas grupai padoties. Hilperts, viņa štāba virsnieki un trīs 38. korpusa divīzijas padevās PSRS maršala Leonīda Govorova priekšā.
Hilperts saviem vīriem izsūtīja paziņojumu: “Maršals Govorovs ir piekritis uguns pārtraukšanai pulksten 14.00 8. maijā. Karaspēks nekavējoties par to informējams. Izliekami balti karogi. Komandieris sagaida šīs pavēles uzticīgu ieviešanu, jo no tā būs atkarīgs visu Kurzemes karavīru tālākais liktenis.
8. maijā, dienā, kad notika kopējā spēku padošanās Berlīnē, cits vāciešu komandieris ar PSRS spēkiem sarunāja drusku labākus padošanās noteikumus. Laikā līdz 12. maijam, kopumā padevās mazliet vairāk nekā 140 000 vīru, mazliet vairāk par 5000 virsnieku, un 28 ģenerāļi. Virsniekus atdeva čekai. Zaldātus lielākoties nosūtīja uz nometnēm Valdaja kalnos Krievijas vidienē.
Taču apmēra 4000 latviešu zaldātu iegāja mežā un uzsāka partizānu karu pret okupantiem. Sākotnēji bija cerības, ka Lielbritānija vai citi sabiedrotie nāks palīgā. Tās bija veltas cerības, rietumvalstis vairāk domāja par sagrautā Eiropas kontinenta atjaunošanu, kā arī par to, kas pakāpeniski kļuva pazīstams kā dzelzs priekškars starp rietumiem un austrumiem, starp kapitālismu un komunismu.
Meža brāļu kustība sākās Latgalē un pakāpeniski izpletās pa visu republiku. 1957. g. janvārī Latvijas PSR VDK priekšnieka vietnieks Ministru padomes priekšsēdētājam Lācim iesniedza dokumentu, kurā bija teikts, ka no 1944. gada rudens līdz 1956. g. oktobra beigām, čeka bija likvidējusi 2420 un arestējusi 5489 meža brāļus. Vēl 5546 legalizējās, kas nozīmē, ka kopumā viņu bija 13 455.
Vismaz tie ir tie, par kuriem bija oficiāli dati. Droši vien kopējas meža brāļu skaits bija lielāks. Tie bija dezertieri no Sarkanarmijas, kādreizējie leģionāri, aizsargi, policisti un citi, kuriem Padomju okupācijas laikā draudēja dažādas represijas.
9. maiju, protams, esam ieraduši uzskatīt par dienu, kad Latvijas nelatvieši pulcējas pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā, lai pasērotu par aizgājušo godību.
Allaž ir pāris tantuku ar Staļina svētbildēm rokās. Allaž pāris svinētāju nonāk policijas nagos tāpēc, ka tie pārmērīgi bijuši kunga prātā.
Process gandrīz bez izņēmuma notiek kaimiņvalsts, nevis valsts valodā, kas skaitās pārkāpums attiecībā uz valsts valodas likumu. Šogad pandēmijas apstākļos policija nevienu pie pieminekļa kā tāda nelaida klāt. Ja kāds bija atnesis ziedus, lūgums bija tos nolikt uz galda, un tad līdz piemineklim tos aiznesa uzņēmuma Rīgas meži darbinieki. Komentāra rakstīšanas brīdī ap puspieciem vakarā par nekādiem ekscesiem internetā nebija ziņas atrodamas.
Taču arī 9. maijs Latvijas kalendārā ir atceres diena, proti – Eiropas diena. Tas ir tāpēc, ka 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans nāca ar jaunu piedāvājumu, proti – apvienot Francijas un Vācijas ogļu un tērauda industrijas, lai nekad vairāk nākotnē nevienai no pusēm neienāktu prātā šos resursus lietot karošanas vajadzībām (ar to, protams, visvairāk domājot par ne tikai viena, bet divu pasaules karu izraisījušo Vāciju).
Eiropas Ogļu un tērauda kopiena izveidota 1951. gadā. Attiecīgo līgumu parakstīja Vācija, Francija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. Ar laiku no tā izrietēja Eiropas Ekonomiskā kopiena, un pēc tam Eiropas Savienība, kuras dalībvalsts jau kopš 2004. gada ir arī Latvija.
Šogad par godu Šūmana deklarācijas 71. gadadienai Eiropas Savienība ir uzsākusi konferenci par Eiropas nākotni. Runa ir par mājaslapu futureu.europa.eu, kura ir pieejama visās oficiālajās valodās, kādas pastāv Eiropas Savienības dalībvalstīs, tajā skaitā arī latviešu valodā.
Procesa mērķis ir vākt idejas no eiropiešiem tādās tematiskās jomās kā klimata maiņa un vide, veselība, savienības vieta pasaulē, vērtības, tiesības un tiesiskums, digitālās pasaules attīstīšana, migrācija u.tml. Konferences mājaslapā teikts, ka ieteikumus un pārdomas organizētāji pieņems līdz nākamā gada pavasarim, kad tā nāks klajā ar secinājumiem par Eiropas nākotni.
Maija mēnesis sākas ar darba svētkiem, Satversmes sapulces sasaukšanas dienu un gadadienu dienai, kad iestājāmies Eiropas Savienībā. Tas viss ir 1. maijā. 4. maijā ir LR neatkarības atjaunošanas diena, kas man allaž licies visai savdabīgs nosaukums, jo 1990. g. 4. maijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju, bet neatkarība patiesībā tika atjaunota tikai nākamā, 1991. g. augustā, kad izgāzās pučs Maskavā. Par 8. un 9. datumu jau esmu rakstījis, vien piebilstot, ka 9. datumā arīdzan bija Mātes diena.
Vēl kalendārā atzīmēta Starptautiskā ģimenes diena 15. datumā, Ugunsdzēsēju un glābēju diena 17. maijā, un Vasarsvētki 23. datumā. Ir ko svinēt, atzīmēt un pieminēt, un pats jaukākais — šķiet, ka ziema beidzot būs beigusies. Šodien, 9. maijā, vēl tā pavēsāk, bet šajā nedēļā tiek solītas gaisa temperatūras virs 20 grādiem.
Zinu, ka gandrīz tūdaliņ pat būs latvieši, kuri sāks vaimanāt par pārmērīgu karstumu, bet Dievs ar viņiem. Restorānu terases tagad (un vismaz pagaidām) ir atvērtas. Pie +5 grādiem tādā sēdēt nav lielas vēlmes. Pie +20 – varbūt.
