“Rīta Panorāmas” moderators Raimonds Gekišs: “Nesapratu ļaudis, kuriem ir pieci modinātāji, tagad man to ir trīs!” 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Televīzijas “Rīta Panorāmas” komandai pievienojies jauns sporta ziņu moderators – Raimonds Gekišs, kuru jau divus gadus sporta līdzjutēji bija iepazinuši kā vienu no radījuma “Sporta studija” vadītājiem. Sarunā Raimonds stāsta par vienkārša Pļaviņu puikas veiksmes stāstu sporta žurnālistikā, lielā sporta valdzinājumu un sapņiem, kas piepildās.
“Rīta Panorāmu” tagad apvieno ar darbu “Sporta studijā”?
Drīzāk otrādi. Mans pamats ir LTV sporta redakcija – ziņas, sporta translācijas. Jau gada nogalē kolēģis Reinis Ošenieks pāris reižu palūdza aizvietot viņu. Arī pirms tam biju saņēmis mājienus, ka varētu pamēģināt “Rīta Panorāmu”, bet līdz tam īsti kaut kā “nesaslēdzās” – ne no manas, ne viņu puses. Tad nāca Kaspara (sporta žurnālists Kaspars Lācis (1978–2020). – A. K.) traģiskā aiziešana, kas mūs visus satrieca. Tajā brīdī daudz nedomāju un vienkārši atsaucos “Rīta Panorāmas” producentes Ijas Circenes aicinājumam palīdzēt, pēcāk – jau iesaistīties vairāk, un nu esmu tur, kur esmu. Man ir prieks, ka es varu nest savu artavu kopējā darbā, turot augstu LTV kvalitātes latiņu. Protams, neviens negribētu nonākt kādā amatā šāda iemesla dēļ, un arī man nebija viegli aprast ar šo apziņu.
Nu pie agrajiem rītiem ir pierasts?
No sākuma bija grūtāk, turklāt sapratu, ka jāceļas vismaz divas stundas agrāk nekā vajadzētu – jau ap pusčetriem, lai raidījumā būtu pilnībā pamodies, pagūtu samontēt aktuālo materiālu. Bez šīs rīta “iesildīšanās” pieķēru sevi, ka pirms ētera grimētavā acis pašas veras ciet.
Pašdisciplīna norūdīta, pašam sportojot? Lasīju, ka ar sportu neesi “uz jūs”.
Jā, pats agrāk esmu nodarbojies ar sportu, un zināmu disciplīnu tas tiešām iemāca. Tomēr agrāk, ja bija kādas treniņnometnes vai rīta lekcijas augstskolā, pirmās rīta stundas vienmēr bija diezgan mokošas. Nezinu, varbūt esmu kļuvis vecāks un apzinīgāks (smejas). Šoreiz gan vairāk iespaido atbildība pret citiem. Tu zini, ka, piemēram, aizguļoties tu izjauksi kopējo plānu.
Vienu reizi gadījās palaist garām modinātāju, bet ķermenis pats signalizēja – ir kaut kā pārāk labi!
Lēcu augšā, pa ceļam sūtīju ziņas video grafiķiem, un galu galā neviens pat nepamanīja, ka es kavēju. Līdz tam īsti nesapratu tos ļaudis, kuriem ir pieci modinātāji, bet kopš šīs reizes arī man to ir trīs.
Tavā dzīves ceļā pirmais bija sports, un tikai pēc tam – žurnālistika. Joks par neīstenojušos sportistu katrā sporta žurnālistā attiecas uz tevi?
Jā, ir dažādi mīti par sporta žurnālistiem. Piemēram, sporta redakcijas jokojot mēdz dēvēt par “toy department” jeb rotaļlietu departamentu, jo uzskata, ka neko īsti nopietnu jau tur nedara – aplūko sporta rezultātus, tiekas ar sporta slavenībām, par spīti tam, ka tas saturs, ko mēs radām, ir arī gana analītisks un sabiedrībai derīgs. Tikpat pazīstama doma ir arī stāsts, ka par sporta žurnālistiem kļūst neizdevušies sportisti. Bet kaut kāda daļa patiesības ir katrā jokā. Sports manā ceļā ir bijis vienmēr. Esmu no Pļaviņām, kur pirmais sporta veids ir slēpošana un biatlons, un arī es biju tajā visā iekšā. Es gan nepietuvojos profesionāla sportista karjerai, bet kā daļa no mana dzīvesveida tas ir palicis joprojām. Tas ietver arī rollerslēpošanu, skriešanu, velobraukšanu. Man ļoti patīk arī basketbols.
Daudzi latviešu puikas vismaz reizi iedomājušies par hokeju!
Jā, arī man bērnībā bija sapnis, ka varētu spēlēt hokeju. Naktīs cēlos un sekoju līdzi Artūra Irbes gaitām, tāpat arī latviešiem NHL. Bija doma, ka pats varētu spēlēt Aizkrauklē, kas ir netālu no Pļaviņām, bet mamma nevarēja to atļauties – tajā laikā hokejs bija uz vecāku pleciem vēl vairāk nekā tagad.
Manā nedēļas plānā vissvarīgākās bija otrdienas, jo tajā dienā iznāca “Sporta Avīze” un vakaros rādīja “Sporta studiju”.
Apbrīnoju toreizējos “Sporta studijas” žurnālistus, un ir tik sirreāli, ka tagad viņi visi ir mani kolēģi, strādājot plecu pie pleca. Es to izjūtu kā lielu atbildību – kā sporta žurnālists tu nedrīksti būt līdzjutējs, jo mums ir iespēja būt tuvāk, laukuma malā, būt pirmajiem klāt notikumos. Novērtēju, kur esmu, un saprotu, ka neesmu tur tāpat vien, bet ar konkrētu mērķi – kopumā celt komandas rezultātu.
Tomēr kā tavs ceļš aizveda līdz komunikāciju zinātņu maģistra diplomam?
Šobrīd palēnām studēju arī doktorantūrā. Manā gadījumā spēkā ir patiesība – ja vienas durvis aizveras, citas – atveras. Vidusskolā biju nobriedis studijām Amerikā, sportiskie rādītāji bija pieņemami un atzīmes – labas. Nokārtoju nepieciešamos eksāmenus, izsūtīju ap 15 pieteikumu universitātēm, bet šajā “loterijā” tomēr neko nevinnēju, iegadījos gadā, kad daudzviet bija samazināts uzņemamo skaits, bet studēt par maksu, kas kopumā varēja būt pat ceturtdaļmiljons, es nevarēju. Tobrīd mana vēstures skolotāja aizsūtīja uz politikas zinātnes valsts olimpiādi, kas notika Sociālo zinātņu fakultātē. Brīvajā brīdī izstaigāju fakultāti, palasīju bukletus, un bija sajūta, ka te varētu būt man saistošas lietas, tostarp, žurnālistika. Tā tad arī kļuva par manu tā brīža vienīgo izvēli. Pēc pirmā kursa sāku rakstīt žurnālā “Sports”, vēlāk Armands Puče piedāvāja rakstīt “Sporta Avīzē”, kas bija mans sapnis. Startēju arī “Ātruma ciltī”, kas bija mana pirmā televīzijas pieredze. Atceros, pats kameras priekšā pirmoreiz nonācu sižetā ar hokejistu Ralfu Freibergu. Biju ļoti uztraucies, jo pēkšņi bija jādomā, kā tas izskatās un kā “nenogremdēt” interviju.
Tāpat kā spēles laukumā – liela daļa no panākumiem ir darbs, bet ir vajadzīga arī veiksme.
Dzīve mūs ieliek dažādās situācijās, un tās ir jāizmanto. Piemēram, reiz pie manis atbrauca draudzene, militārās policijas leitnante no Brazīlijas. Toreiz aizvedu viņu ekskursijā uz Latvijas Televīziju, kur Armands un Reinis viņai laipni visu izrādīja. Savukārt 2016. gadā Riodežaneiro notika olimpiskās spēles, un tieši viņa bija tā, kura palīdzēja kolēģiem – policijas eskortā Reinim un operatoram Normundam Pavlovskim izdevās nokļūt tādās pilsētas vietās, kur netiek citi.
Kādiem globāliem sporta notikumiem esi bijis liecinieks klātienē?
Neaizmirstams bija balsojums Lozannā, Šveicē, kad tika pieņemts lēmums par to, kur būs ziemas olimpisko spēļu mājvieta 2026. gadā – diemžēl rezultāts nebija Latvijai labvēlīgs. Nebija viegli reizē just līdzi un apzināties, kāpēc tu tur esi, un tomēr atspoguļot notiekošo.
Vēl pirms slēdza robežas, šogad veiksmīgi pēdējā brīdī izdevās aizbraukt pie mūsu hokejistiem Amerikā – bijām par mata tiesu, lai “iestrēgtu” Amerikā, kas bija mana pirmā reize Amerikā, kur izdevās klātienē satikt NHL žurnālistus, ar kuriem līdz šim bija tikai kontakts no attāluma.
Mazas valsts specifika – sporta žurnālistam jābūt gana universālam.
Tā ir. Protams, man ir tuvāki sporta veidi – tas pats hokejs, biatlons, slēpošana, arī basketbols, pludmales volejbols. Bet mūsu reģionā ir jāapzinās mūsu iespējas un tas, kāds ir sporta tirgus. Mēs nevaram būt tik priviliģēti kā Amerikā, kur klātienē pārliecinājos, ka tur ir sporta žurnālisti, kuri fokusējas ne tikai uz vienu sporta veidu, bet pat uz vienu komandu, piemēram, Kolumbusas “Blue Jackets” vai Pitsburgas “Pinguins”. Mēs tiešām esam universālāki un kopumā zinīgāki.
Pandēmija ietekmē ne tikai sporta pasauli, bet likumsakarīgi – arī sporta žurnālistiku.
Šis sporta redakcijai bija izaicinājumu laiks – no ziņu tēmām pazuda futbola virslīga, Latvijas basketbola čempionāts, hokejs un vēl daudz kas. Bija pat runas, ka sporta ziņas varētu atcelt, kamēr neatjaunojas sporta notikumu kalendārs. Tomēr parādījām, ka neesam “rotaļlietu departaments”, pievērošoties dziļākām tēmām, arī sporta politikai, rādot, kur tad virzās Latvijas sports, kādas ir ačgārnības.
Sporta pasaule mainīsies? Olimpiskās spēles Tokijā sagaidīsim?
Sports pamazām atgriežas. Nu jau kaut kas atsācis kustēties – atsākas Latvijas futbola virslīga, nedēļas nogalē notika arī pludmales volejbola Latvijas čempionāts. Globāli ir atgriezusies “Formula 1”, protams, bez skatītājiem. Gada beigas viesīs skaidrību, kāds būs 2021. gads, paturot prātā arī olimpiskās spēles. Ja Tokijas 2020. gada spēles nevarēs notikt 2021. gada vasarā, tad tās atcels, nevis otrreiz pārcels. Protams, arī man ir sapnis reiz aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm. Mērķim ir jābūt – ir vajadzīga skaidra virzība, kurp tu ej.
Ko tu dari, kad pats nesporto vai nestāsti par sportu citiem?
Nekur tālu no sporta netieku – brīvajā laikā relaksējos, skrienot vai braucot ar velo. Ir labi, ka man ir ģimene – vecāki, divas māsas, kurus varu apciemot. Savā ģimenē gan vienīgais esmu saistīts ar sportu. Biju tas, kurš pārliecināja mammu, ka ir vērts apsvērt iespēju skriet Rīgas maratonā. Nu viņai ir pieci maratoni mazajās distancēs, tiek domāts par garāku.
Manā ikdienas maršrutā ir arī muzeji – tētis ir Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja vadītājs, varbūt kaut kas no tā aizķēries. Tur var smelties iedvesmu darbiem, reizēm arī aicināt kādu slavenu viesi ciemos un parādīt to, kas mums te, Latvijā, ir. Kad Rīgā viesojās Pola Redklifa, pasaules rekordiste maratonā, sižetu ar viņu filmēju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pie Latvijas glezniecības meistardarbiem, tas bija kaut kas nebijis! Izrādījās, viņai īpaši tuva ir Jūlija Federa “Gaujas ieleja”.
…
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Atbildīgs. Lojāls. Sapņotājs.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez plāna, lai dienas beigās ir labi padarīta darba sajūta.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Pārsteigums, kad nejauši ieraudzīju, ka esmu nominēts balvai kā Gada sporta žurnālists.
Labākā izklaide?
Būt kustībā – sportojot, staigājot, esot ar draugiem, atklājot kaut ko jaunu kaut vai tepat, Rīgas ielās.
