“Rīta Panorāmas” jaunais moderators Sigurds Siliņš: “Pats sevi nevēlos salīdzināt ar kādu – būšu tāds, kāds esmu!” 0
Latvijas Televīzijas raidījuma “Rīta Panorāma” komandai gada nogalē pievienojies jauns moderators – raidījumu veidotājs un kora dziedātājs Sigurds Siliņš. Raidījuma vadīšanu viņš salīdzina ar dziedāšanu duetā – svarīgākā ir partnera izjūta. Sigurda vizītkarte ir gaišs smaids un doma, ka ikviena problēma ir agrāk vai vēlāk atrisināma. Uzvaru konkursā par “Rīta Panorāmas” vadītāja vietu uzskata par dāvanu pašam sev.
Sigurd, “Rīta Panorāma” nav jūsu pirmā saskarsme ar televīziju?
Iepriekš četrus gadus veidoju raidījumu “Latvji, brauciet jūriņā” – veidoju intervijas, filmējām sižetus par tranzītu un ostām. Tā bija pirmā reize, kad nopietni nokļuvu kameru priekšā. “Rīta Panorāma” ir jauns solis – līdz šim tiešraidē strādājis nebiju. Tagad mierīgi varu teikt, ka pirmais tiešraides drudzis ir pārvarēts. Patiesībā pirmajā “Rīta Panorāmas” raidījumā īsti pat nejutu stresu, tikai ievēroju, ka balss mazliet “staigā” – nav “pie zemes”. Nebija arī sajūtas, ka spēju uzreiz tvert visu lauku. Jaunajā gadā jau ir vieglāk – jāsaka paldies lieliskiem kolēģiem, kuri palīdz ielēkt šajā virpulī. Televīzija ir mazliet pielīdzināma skatuvei, kas līdz šim bijusi mana ikdiena kora koncertos un vadot pasākumus. Pasākumu vadīšana man nāk līdzi jau kopš liceja (Rīgas Franču licejs – red.), tur tiku izķerts vadīt pasākumus jau kopš devītās desmitās klases.
Kas saista moderatora lomā?
Kādu dienu vienkārši atradu vakanci – meklēja pretendentus “Rīta Panorāmas” vadītāju atlasei. Nodomāju – kāpēc ne! Uzrakstīju CV un motivācijas vēstuli, un te nu esmu! Pat nezinot, vai konkurss bija liels. Protams, bērnībā bieži tika skatīta vakara “Panorāma”.
Atceros, ka vienmēr domāju, ka varētu būt interesanti atrasties tur, kameras priekšā.
Šobrīd zinu, ka tas nenozīmē tikai ziņu lasīšanu, bet arī diezgan lielu iesaisti satura veidošanā, taču tā nav problēma. Ikdienā vienmēr esmu sekojis līdzi visam notiekošajam, labi orientējos procesos valstī un pasaulē. Šis mirklis sakrita ar manis paša vēlmi nobāzēties pastāvīgi, jo līdz šim biju darbojies projektos. Varbūt kādu lomu nospēlēja 30. dzimšanas diena gada beigās. Katrā ziņā konkursa izturēšana savā ziņā bija dāvana man pašam. Protams, par to bija jāpacīnās, bet pierādīju sev, ka esmu spējīgs uz konkrētu darbu, pienākumu.
Nav noslēpums, ka līdz šim esat bijis vairāk saistīts ar kultūras jomu, īpaši mūziku, ikdienā dziedot jauktajā korī “Sōla”. Vai šajā ziņā ejat tēva, teātra pētnieka, ilggadēja kultūras akadēmijas rektora Jāņa Siliņa pēdās?
Protams, kultūra un mūzika ir sirdslietas – šajās jomās jūtos labi, ērti. Laikam jau kultūras joma tiešām iesakņojusies no ģimenes, lai gan pēc vidusskolas tajā virzienā negāju. Bet lietas mēdz negaidīti pavērsties, un tā nu esmu tur, kur esmu. Mūzika vienmēr bijusi kaut kur blakus – kā vijolnieks pabeidzu astoņas klases Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Vijole vispār ir ļoti vērtīgs instruments, īpaši dzirdes attīstībai. Par to pārliecinos joprojām, dziedot korī.
Par solo vijolnieku tomēr neesat kļuvis.
Vecāki jau no sākuma gribēja sūtīt mani kora klasē, bet tālāk par durvīm toreiz netiku. Atceros, pirmoreiz pabāzu galvu kora klasē, bet nekā interesanta, izņemot vienu lielu telpu, neieraudzīju, un tā arī tās durvis aizvēru. Vijoles klase uzrunāja vairāk. Lai gan mamma ir čella skolotāja, mācījos patstāvīgi – blakus neviens nesēdēja, nepārbaudīja, vai esmu iemācījies kārtējo gammu, etīdi vai skaņdarbu. Par solo vijolnieka karjeru laikam nemaz nebiju domājis – man ļoti patika spēlēt orķestrī. Arī šobrīd spēju būt gan līderis, gan labi iejusties kolektīvā. Pēc mūzikas skolas spēlēju orķestrī, vijole joprojām ir mājās – gaida savu kārtu. Toties koros esmu dziedājis vienmēr – gan mācoties Franču licejā, gan vēlāk, nu jau deviņus gadus korī “Sōla”.
Kādā balsu grupā?
Esmu tenors. Prieks, ka atsevišķos projektos mani pēdējā laikā aicina arī Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, kur tieku izdziedāt ārkārtīgi sarežģītas programmas. Šī man ir iespēja nokļūt lieliskās koncertzālēs, kādās tu ikdienā netiec, un baudīt vienreizēju akustiku, orķestri, solistus.
Arī “Sōla” pēdējos gados gūst vienus starptautiskus laurus pēc otriem, dziedot repertuāru no Ešenvalda līdz Vaskam, pasaules raudzes komponistu mūziku.
Jā, jau varam lepoties ar diviem starptautiskiem “Grand Prix”, jaunāko pērn ieguvām 48. Starptautiskā koru konkursa Eiropas posmā, kur izcīnījām iespēju šogad piedalīties lielajā konkursa finālā Ungārijā. Mūsu repertuārs ir kļuvis arvien sarežģītāks, un es tikai spēju apbrīnot diriģenta Kaspara Ādamsona spēju salikt programmu, kas ir tik dažāda. Turklāt konkursos mēs dziedam no galvas, neizmantojot notis. Tā iespējama labāka saikne ar pērējiem dziedātājiem. Pretējā gadījumā, ierokoties notīs, tā zūd. Tomēr dziedāšanu neizjūtu kā smagu darbu – tas drīzāk ir patīkams darbs. Uz mēģinājumu katrs atnāk ar savu bagāžu – traucē laikapstākļi, nogurums, vēl kaut kas, bet tu atnāc un tur uzlādējies no pārējiem četrdesmit pieciem dziedātājiem un no mūzikas. Desmitos vakarā pēc mēģinājuma ej mājās dungodams.
Publikas un žūrijas vērtējošais skats uz savas ādas izjusts. Kā ar televīzijas skatītāja vērtējumu – esat gatavs tam, ka salīdzinās, kritizēs?
Pagaidām tāda īsta vērtējuma nav bijis, bet anonīmus komentārus nelasu. Labprāt uzklausu pazīstamu cilvēku un ģimenes viedokli.
Pats sevi nevēlos salīdzināt ar kādu – būšu tāds, kāds esmu. Ja kādam tas nepatiks, tad nepatiks.
Centīšos darīt darbu atbildīgi un neitrāli, lai tas nekļūst par mana personiskā viedokļa paušanu, runājot par būtiskām tēmām valstī.
Kameru priekšā ir nācies mainīt arī vizuālo tēlu?
Protams, tas ir darbs ar stilistu, kuram ir pilnīgi skaidrs, kādam tev jābūt ēterā. Grims, frizūra, drusciņ matu vaska un brilles – pie tā jāpierod. Daudzi pēc pirmā raidījuma bija teikuši, ka neesot mani atpazinuši. Domāju, ka tas ir ļoti labi – lai vērtē labāk manu darbu, ne mani pašu ikdienā. Šobrīd ielās uz mani vēl neatskatās (smejas).
Agrie rīti televīzijā un kora mēģinājumi vakarā. Ja pienāks izvēles brīdis – mūzika vai televīzija?
Darbs ir prioritāte, un, kamēr spēšu visu apvienot, būšu abās jomās. Varbūt kāds rīts būs grūtāks pēc garāka mēģinājuma vai koncerta.
Jums ir savi paņēmieni, kā uzturēt sevi labā fiziskā formā ikdienā?
Ik pa laikam pasportoju. Vasaras sezonā tā ir riteņbraukšana. Ar kalnu divriteni braucu lielākus gabalus tepat, Latvijā. Piemēram, gar jūras krastu – smiltis ir īsts pārbaudījums. Pavasarī izbraucu arī pa Francijas dienvidu jūrmalu, šķiet, sīkums, bet, kad braucu atpakaļ, bija pamatīgs pretvējš, nācās pacīnīties ar smiltīm, vēju. Bet tas uzlādē.
Ceļojumi nav jāplāno, jo pasaule izbraukāta, dziedot korī?
Lielākoties jā, tomēr sanāk arī pašam izdomāt kādu galamērķi. Vairāk uz dienvidu un jūras pusi, bet tie tikpat labi var būt kalni, kā, piemēram, nesen Gruzija. Mani vispār saista daba – tā dod spēku. Galu galā esmu audzis dabas ielenkumā Lielupē, mājā starp pļavu, upi un mežu. Bērnībā vienmēr biju starp pilsētu un laukiem – ik dienu braucu no savām mājām uz liceju, mūzikas skolu, pulciņiem, bet vakarā atgriezos “laukos”. Joprojām ir ļoti patīkami aizbraukt pie vecākiem uz dzimtas māju.
Kas ir jūsu ceļabiedri?
Pēdējā ceļojumā uz Berlīni devāmies kopā ar ģimeni, visi pieci: tētis, mamma, abi brāļi un māsa. Bija ārkārtīgi patīkami, ka mēs visi, arī esot pieauguši cilvēki, spējām sanākt kopā un doties šādā ceļojumā. Aizgājām visi kopā uz Berlīnes Valsts operas izrādi “Samsons un Dalila”, kurā tovakar dziedāja mūsu izcilā Elīna Garanča. Biju patīkami pārsteigts, ka zālē bija kupls skaits latviešu. Mēs, latvieši, patiešām esam patrioti, un, tikai esot klātienē, var īsti saprast, cik spoži un nozīmīgi ir latviešu mūziķu panākumi pasaulē.
Nevar nepamanīt teju nemitīgu smaidu. Arī tas ir ģimenes mantojums?
Bērnībā biju tas bērns, kurš vienmēr ir īsts saulstariņš. Jāatzīst, smaida dēļ esmu dažos gadījumos pat uzrunāts angliski, sakot, ka es izskatoties pārāk pozitīvs. Mēs visi piedzīvojam negatīvo, bet, manuprāt, jebkuru problēmu agrāk vai vēlāk var atrisināt. Protams, ir svarīgi, ja apkārt ir cilvēki, kas atbalsta.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Atvērtība. Draudzīgums. Pozitīvs skats uz dzīvi.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez brokastīm. Bez draugiem un ģimenes. Bez mūzikas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vadīt “Rīta Panorāmu”. Festivāla “Sudmaliņas” dažādo zemju deju koncerta vadīšana. Dziedāšana kopā ar kori “Latvija”.
Labākā izklaide?
Ceļot ar pievienoto vērtību pēc paša nosprausta plāna.
