Rita Našeniece: Maskas ir tikpat vecas kā Rietumu civilizācija. Sejas aizklāšanā vienmēr ir bijis kaut kas sociāli īpašs 11
Rita Našeniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Maskas ir tikpat vecas kā Rietumu civilizācija. Tieši tāpat kā bailes no tām. Latvijas Covid-19 masku nēsāšanas pretinieku aktivitātes rosināja pievērsties Rietumu maskošanās vēsturei.
Sejas aizklāšanā vienmēr ir bijis kaut kas sociāli īpašs. Mēs būvējam sienu starp sevi un apkārtējiem. Maska slēpj identitāti un sniedz anonimitātes brīvību ar visām no tā izrietošajām sekām.
Pat tajos gadījumos, kad maskas funkcija ir tikai aizsargāt. No gāzes uzbrukuma, no epidēmijas, no saules vai radiācijas. Mūsu ķermeņa cietoksnis stiprina savu fortifikāciju, uzbūvējot vēl vienu bastionu, kurš, reāls vai iedomāts, stiprina mūsu drošības sajūtu.
Antimaskeri, tieši tāpat kā maskeri, ir bijuši vienmēr, lai kādu iemeslu dēļ eiropeiskās kultūras ir izvēlējušās maskēties. Taču ir kāda likumsakarība: ja maskēšanos vara apkaro, tā kļūst īpaši populāra, bet, ja to nosaka kā obligātu, tai pretojas. Un patiesi – kas gan vairāk ceļ tavu nozīmīgumu nekā cīņa pret varu? Nu, vismaz demokrātisku varu. Ja tā ir autoritāra, tad, protams, staigāsi maskā kā mīļais. Ja vajadzēs, arī pa nakti gulēsi, dušā mazgāsies, bērnus radīsi un degunu šņauksi maskā.
Slavenības neviens vairs nepazīst
Spāņu gripas laikā 1918. gadā ASV aktīvi darbojās Pretmasku līga (“Anti-mask League”), kas pamatoja savu nostāju ar ASV konstitucionālajām brīvībām. Aktīvi bija arī maskeri, jo īpaši izglītotā tehniskā un medicīniskā inteliģence. Kad Sanfrancisko uzliesmoja spāņu gripa, īsā laikā sasniedzot 7000 saslimušo, pilsēta kļuva par “masku pilsētu”.
Radošā elite, vietējie visuma valdnieki un slavenības nebija sajūsmā par maskēšanās ieteikumiem (vēlāk arī noteikumiem) pilsētās. Galu galā viņu iespējas rūpēties par veselību, distancēties un vispār justies pārākiem par ikdienu tomēr bija lielākas.
Žurnāliste Alma Veitekere tolaik rakstīja, ka slavenības uzskata – tas ir šausminoši, kad tevi neviens vairs nepazīst. Patiesi, kāda suņa pēc tu gadiem strādā, veidojot savu atpazīstamību. Apgrozies dzeltenajā, sarkanajā un zilajā presē, centies, lai viss universs apstājas, tev izejot uz ielas, un muti vaļā uz tevi skatās, bet tagad vara tevi spiež iziet sabiedrībā maskā?
Taču vēsturiski situācijas ir bijušas arī pretējas. Un tas bija saistīts ar bailēm no anonimitātes, ko rada maska.
17. un 18. gadsimtā Spānijas lielpilsētu vara regulāri vērsās pret populāro urbāno jaunatnes paradumu klīst apkārt savās gaitās ar aizsegtu seju. To nodrošināja platās cepures malas un līdz acīm uzvilkts apmetnis. Šoreiz maskošanās pretinieki bija tieši karaliskās varas spēka struktūras.
Tieši maskēšanās bija galvenais iemesls, kādēļ Venēcijas republikas panīkuma laikā tika drastiski samazināts karnevāla periods, bet vēlāk 18. gadsimta karnevāls (tātad maskas) atļauts tikai trīs mēnešus gadā. Anonīmi konti un anonīmi komentāri tomēr ir nieks, salīdzinot ar anonīmiem ļaužu bariem, kuri var ne tikai anonīmi uzrakstīt, bet arī anonīmi izdarīties.
Un nevis vienkārši izdarīties, bet vērsties pret varu. 1797. gadā Venēciju jau bija okupējusi Napoleona armija, un okupācijas varai bija tik liela rezervācija pret vietējo maskēšanās vēlmi, ka karnevāls faktiski ienira vēstures kanālu tumšajos ūdeņos, iznirdams tikai 20. gadsimta otrajā pusē – laistoties visās varavīksnes krāsās, komercializēts un nomārketēts.
Maska ceļojumā – obligāti
16. gadsimtā elites dāmu maskas bija luksusa priekšmets. Un pat ne tāpēc, ka tas bija dārgs nieciņš. Pārvietoties ārpus apdzīvotām vietām tolaik nebija droši, un ārpus svētceļojumiem pat miera laikā ceļoja tikai trīs cilvēku kategorijas. Pirmkārt, deklasēti ļaudis. Ubagi, spitālīgie, daļa prostitūtu un citi nelaimīgi nabaga ļaudis, arī tie, kas cietuši ugunsgrēkos vai citādi zaudējuši pajumti.
Tad – tirgotāji, jūrnieki, amatnieki, ziņneši, algoti karavīri, proti, profesionāļi, kuri principā nevar veikt savus pienākumus neceļojot. Un dižciltīgie, kam bija nodrošināta apsardze. Ceļi bija draņķīgi, bieži to pat nebija. Neskatoties uz to, ka mums filmās rāda smalkas karietes, patiesībā ceļotājs ārpilsētas maršrutos sēdēja zirga mugurā. Tur viņu apspīdēja saules gaisma, kas radīja aristokrātiskam daiļumam kaitīgu iedegumu.
Tādēļ melnās (vai pilnīgi baltās) maskas, kuras jātniece saturēja, mutē paņemdama pogu, ceļojumā bija obligātas. Tās kļuva tik mežonīgi populāras, ka šos baisos ģīmjus, sauktus par vizieriem, varēja redzēt it visur publiskajā ārtelpā.
Tie biedēja ļaudis un raisīja plašu publisku kritiku. 1583. gadā kristiešu polemists Stubs rakstīja, ka nezinošs cilvēks, kurš piepeši ierauga šādu jātnieci zirgā, top pārbiedēts līdz nāvei, jo domā, ka redzējis pašu nelabo. Viltus sejas klusējošām jātniecēm, kas turēja zobos pogas, saglabājās līdz pat 17. gs. otrajai pusei, bet dažviet pat 18. gadsimtā.
Pamazām tās izgāja no modes, jo uzlabojās ceļošanas apstākļi. Neatstāj doma, ka latviešu pasaku baisie jātnieki, kas atnes mēri un sērgas, ir šie paši maskētie urbānās elites pārstāvji, kas no mēra apsēstām pilsētām steidzīgi ceļo uz savām lauku muižām, meklējot glābiņu no epidēmijas.
Londonas smoga maskas
Londonas lielākā maskēšanās pēdējo 100 gadu laikā nebūt nav tagadējais kroņa vīruss. Londonas migla slepkava piespieda ļaudis maskēties Lielā Smoga laikā 1952. gadā. Šis ir tas retais gadījums, kad patiesi visi vēlējās nēsāt maskas. Īpašās smoga maskas varēja iegādāties aptiekās, bet tie, kas nevēlējās izdot lieku grasi, darināja tās mājās. Smoga maskas nebija visai glītas, un elegantā londoniešu daļa iemanījās tās paslēpt zem zīda mutauta vai šalles, vai riskēja iztikt tikai ar mutautiem vien.
Par maskām varētu runāt daudz. Mēra ārstu maskas ir populārākie renesanses laika sejas epidemioloģiskie aizsarglīdzekļi. Karnevālu maskas ir sociālās identitātes un vienlīdzības instruments. Alķīmiķu stikla maskas, bruņinieku vizieri, bandītu un laupītāju sejsegi, gāzmaskas un ķirurgu maskas, par to visu varētu uzrakstīt veselu maskošanās un antimaskošanās vēsturi.
Ir ļaudis, kam maskas nepatīk. Viņus var saprast. Konkrēti man nav iebildumu. Man nesalst deguns uz ielas, man nav jākontrolē grimases, ja kaut kas ļoti nepatīk, man maska netraucē ne ieelpot, ne izelpot. Laikam iekšā dzīvo introverta neredzamības alkas un vēlme paslēpties no pasaules, uz brīdi ieliekot kabatā savu nogurdinošo identitāti.
Man šobrīd mājās ir savācies vesels masku komplektiņš. Ir mīksta melna maska, kura ir īpaši mīļa. Ar to gan ir grūti runāt. Tāpēc, to nēsājot, var iemācīties klusēt. Līdzīgi tām dāmām ar pogu zobos. Reizēm ir ļoti noderīgi turēt mutē tādu pogu, bet reizēm pilnīgi otrādi. Jo to, ka klusēšana ir zelts, parasti saka tie, kuri vēlas, lai pārējie klusē, kamēr viņi runā. Lai cik nesakarīgs viņu izteiktais būtu.
