Rita Našeniece: Vēl tikai nemirstīgais Ameriks rēgojas gaiteņos kā zīme, ka interese nav zudusi… 0
Nila Ušakova evakuācija uz Eiropas Parlamentu, čemodānā paķerot līdzi Andri Ameriku, Rīgas domē radījusi paralītisku efektu. Rīgas pašvaldība pēdējos gadus bija kā smagi slims cilvēks, kam organisms galīgi nav kārtībā, bet trankvilizatoru deva rada uzmundrinājumu. No malas šķiet, ka cilvēks ir mundrs, bet tas ir tikai tabletīšu efekts. Tagad tabletītes ir aizripojušas prom Strasbūrā. Katatoniskajā šokā ir nokļuvuši visi – dezorientētais darbinieku aparāts, ko vada jau gaistošā vecā režīma kadri; pozīcija, ko pametis Saules karalis.
Vēl tikai nemirstīgais Ameriks rēgojas gaiteņos kā zīme, ka interese nav zudusi un viņam labāki laiki var nākt. Vai attiecīgi – nenākt.
Vai attiecīgi nekad nav viņu atstājuši. Uz tiltiem un ielām remonti ir apstājušies, tikai “Rīgas meži”, vaigus piepūtuši, skuj Lielo kapu zemsedzi līdz melnumam. Opozīcija, no vienas puses, ir gatava norīt lielo kumosu, ko sauc par Rīgu, bet, no otras puses, mazā balstiņa smadzenēs signalizē, ka var tomēr arī aizrīties.
Šajās dienās, kad mans sociāli aktīvais burbulis burbuļo par ārkārtas vēlēšanām Rīgā, vēlējos padalīties ar dažiem apsvērumiem šajā sakarā.
Ja ir vēlme izmantot nelielo laika logu, kas dod iespēju mainīt situāciju Rīgā, tad ārkārtas vēlēšanas ir jārīko. Ja tiks sagaidītas kārtējās un pēc diviem gadiem, ir skaidrs, ka tie, kas ir bijuši pie varas, spēs atrast gan līdzekļus, gan sagrupēties. Iespējams, kādā mazliet savādākā kombinācijā vai nosaukumā, bet ar tādu pašu saturu. Vienīgais reālais scenārijs ārkārtas vēlēšanām ir nespēja ievēlēt mēru, savukārt likums ārkārtas vēlēšanas ļauj rīkot ne vēlāk kā divus gadus pirms nākamajām paredzētajām vēlēšanām. Tātad visam jānotiek līdz nākamgada februārim.
Daļas rīdzinieku, “Vienotības”, Jaunās konservatīvās partijas un Nacionālās apvienības vēlmes pēc ārkārtas vēlēšanām šajā kontekstā ir ļoti saprotamas. Kas attiecas uz “Latvijas attīstībai” vingrojumiem iekļūt aliansē ar jau esošo un ar sliktu reputāciju sirgstošo pozīciju, tad tas nebūt nav visai praktiski racionāli domājošam politiķim. Iespējams, tas derētu aizkulišu krusttēvam Edgaram Jaunupam, bet diez vai to būtu iespējams pamatot domājošajai “Latvijas attīstībai” jeb pēc būtības “Attīstībai/Par” vēlētāju daļai.
Turklāt opozīcija savā vēlmē pēc ārkārtas vēlēšanām negaidīti ieguvusi sabiedroto. “Saskaņas” vecmeistars Jānis Urbanovičs sev raksturīgajā neizprotamajā manierē pagājušā nedēļā vēstīja, ka RD ārkārtas vēlēšanas ir nepieciešamas. Šī pēkšņā naratīva maiņa var nozīmēt dažādas lietas. To, ka patiešām no paralizētā un apjukušā RD pozīcijas komplekta jēgas vairs nav nekādas un tas ir jāizventilē. Tas var nozīmēt arī to, ka priekšvēlēšanu nauda kampaņai tomēr būs, neskatoties ne uz ko. Un arī ņemot vērā, ka opozīcijas partijām naudu saskrubināt tik un tā būs vēl grūtāk. Pavisam noteikti tas nozīmē to, ka “Saskaņai” un satelītiem Rīgā ir vēlētājs. Varianta, ka šis elektorāts ietu, no kurienes nācis, vienkārši nav.
Tas, protams, arī var nozīmēt ko citu.
Pozīcijas lentenis ir nosūcis tik daudz dzīvības spēka Rīgai, ka uz brīdi (tieši uz brīdi), tā kļuvusi neizdevīga.
Opozīcijas partijām saskrubināt līdzekļus kampaņai būs pagrūti, īpaši tik īsā laikā, taču viņu pusē šobrīd ir informatīvais fons, par kuru gādā KNAB un RD institūciju nevarība. Sabiedriskās domas svārstīgā daļa ir aizsvārstījusies prom no gadiem uzcītīgi mediju stutētā Rīgas domes tandēma.
Tomēr Rīgas vēlēšanas vienmēr ir slimojušas ar kopējo Latvijas slimību – sadrupinātu vēlētāju resursu: tas, ka mums ir vairākas partijas, ir ļoti labi, bet daudz, pēc būtības vienādu, partiju ir ļoti slikti. Patiesībā nav būtiski, kura no tām potenciāli var sadrupināt elektorātu un palikt aiz svītras, jo iznākums ir tāds pats. Eiropas Parlamenta vēlēšanās Ušakovam, Amerikam un Ždanokai iespēja tikt tur, kur viņi bija tikuši, bija, pateicoties 23% procentiem zaudēto Latvijai lojālo vēlētāju balsu. Šoreiz šīs trijotnes nokļūšanu Briselē nodrošināja Latvijas Reģionu apvienība, “Progresīvie” un ZZS, neskaitot mikroskopiskos pārējos. Bet tikpat labi tie varēja būt arī citi, jo problēma ir principā, nevis nosaukumos. Zinot, ka valstij lojālās vēlēšanu balsis KATRĀS vēlēšanās tiek izmestas faktiski miskastē nejēdzīgi daudzo partiju dēļ, brīnums, ka vispār kāds ir motivēts nākt uz vēlēšanām.
RD vēlēšanām jau sen jāpārstāj būt par opozīcijas grūstīšanās laukumu.
Cilšu kari Rīgas atgūšanas gadījumā ir bijuši ļoti kaitīgi.
Jau 2013. gadā, kafiju dzerot ar kādu pieredzējušu, bet politiskajās vētrās rezignētu politiķi, izklāstīju savu ideju par kopēju priekšvēlēšanu aliansi Rīgas domes vēlēšanām, kas iekļautu sabiedrības pārstāvjus un tās partijas, kas spētu veidot kopīgu opozīciju esošajai kliķei. Toreiz dzirdīgas ausis neatradu ne šajā, ne citās sarunās. Šoziem tematu virzieni mainījās un, man par prieku, man no dažādām mutēm tika atstāstīts pašas dēstītais pirms sešiem gadiem, bet nu jau iespējamības formā.
Iespējamais formāts RD ārkārtas vēlēšanām, manuprāt, būtu vēlēšanu alianse ar jau RD esošo opozīcijas partiju kandidātiem, kam pievienotos potenciālie balsu drupinātāji, kas šajā formātā pārvērstos par lietderīgajiem balstu savācējiem. Turklāt šī alianse nebūtu partiju bloks, bet saraksts, kurā vismaz puse būtu pilsētas pilsoniskie aktīvisti, gan tie, kas ir apvienojušies biedrībās un organizācijās, gan tie, kas nav.
Iespējams, ka sirgstu ar pārmērīgu sadarbības instinktu, bet man šāda platforma šķiet iespējama. Tai ir divas pievienotās vērtības: resursu piesaiste priekšvēlēšanu kampaņai būtu racionālāka un vieglāka, savukārt pēc vēlēšanām būtu izteikta līdzatbildība. Opozīcija, ja tā vēlas izmēzt veco smaku, nevar atļauties būt saskaldīta.
Vēl viens komentārs.
Bardaks Centrālās vēlēšanu komisijas darbībā ir vienmēr bijis ļoti demotivējošs ikkatrās vēlēšanās.
Pagājušajās RD vēlēšanās tās bija priekšvēlēšanu urnas, kurās pat aizzīmogotās varēja iebāzt roku, kāju un dažādas citas ķermeņa daļas. Cimdars no CVK šoziem tika aizvadīts, bet problēmas palikušas. Tā arī nesagaidījām paskaidrojumu, kas tad notika ar elektronisko sistēmu, kurai bija jānodrošina iespēja balsot iepriekš, un ko nozīmēja tās bojājumi. Atgādināsim, ka atbilstoši EP vēlēšanu likumam arī bija paziņots par iespēju balsot iepriekš jebkurā iecirknī un ļoti daudzi cilvēki bija attiecīgi plānojuši ierašanos.
Sistēma nobruka, radot haosu un ļoti daudz jautājumu par CVK spēju cienījami veikt savu darbu. Uzvarētājiem reti uznāk vēlme noskaidrot, vai un kā kļūdījusies sistēma, kas viņiem nodrošinājusi iespēju kļūt par uzvarētājiem. Tomēr pirms RD vēlēšanām (un vispār vēlēšanām) būtu lietderīgi tomēr ļoti nopietni pievērsties gan CVK darba sakārtošanai, gan nodrošināt novērotāju klātbūtni iecirkņos.
Tās ir manas pārdomas Rīgā, kuru pametis tās trankvilizators, bet politiskais lentenis ir izmocījis pārāk ilgi. Ceru, ka, neskatoties uz vasarīgās gaileņu mērces un jauno kartupeļu demoralizējošo ietekmi, konsultācijas par iespējamās vēlēšanu alianses izveidi jau sākušās.
