Rita Eva Našeniece: Rīga ir Krievijas ārpolitisks veiksmes stāsts 40
VIJA BEINERTE: Augusta beigās Vācijas valdība pieņēma jauno civilās aizsardzības koncepciju, pirmo kopš aukstā kara beigām. Būtu naivi un pārgalvīgi domāt, ka Latvija ir mazāk apdraudēta nekā Vācija. Vai mūsu valdība ir veikusi mājasdarbu? Vai Latvija ir gatava ārkārtas situācijai?
RITA EVA NAŠENIECE: Ja valdība būtu veikusi mājasdarbu, jebkurš no mums zinātu, kas jādara ārkārtas situācijā. Bet nezina vis. Pieņemu, ka valdībā izpratne par situāciju ir, taču politiskais gļēvums neļauj skaidri noformulēt to, kādā situācijā patlaban atrodamies. Vācijas civilās aizsardzības koncepcijā tiek runāts ne tikai par ūdens krājumiem un sauso pārtiku, kā to atskaņoja mūsu mediji, bet arī par iedzīvotāju sadarbību ar valsts bruņotajiem spēkiem. Kā tas izpaustos, piemēram, Rīgā?
Rīga daļēji jau kļuvusi par politisku Krievijas domēnu. Tā ir pilsēta ar diskriminēto un privilēģo iedzīvotāju daļu. Paskaties, kas notiek dažādos segmentos! Latviešu bērnudārzos ir trīsreiz garākas rindas nekā krievu bērnudārzos. Tas nozīme, ka latviešu māmiņas nevar atgriezties darbā. Šādas ekonomiskās lamatas nolemj ģimeni sarežģītākai eksistencei un spiež ārā no Rīgas. Labākajā gadījumā uz Pierīgu, ļaunākajā – uz ārzemēm. Latviešu skolās klasē ir divreiz un trīsreiz vairāk skolēnu nekā krievu skolās, taču skolotājs saņemt tādu pašu algu. Un, ja būs ģimene, kas svārstās, kurā skolā laist bērnu, tā var lemt par labu krievu skolai, kur skolotājs ir mazāk noguris un jūtas labāk. Rīga ir vienīgā pilsēta Baltijā, kur nepieaug iedzīvotāju skaits. Lielpilsētas aug uz urbanizācijas rēķina. Bet latviešu jauniešiem no provinces Rīga ir naidīga vide, un viņi pamet Latviju. Kā šādā politiski inficētā teritorijā ar nesamērīgu Krievijas ietekmi izpaustos sadarbība ar valsts bruņotajiem spēkiem?
– Ja agresīva, revanšisma pārņemta impērija ir iegājusi kara fāzē, tā turpina vienu pēc otra norīt katru nākamo ģeopolitisko kumosu. Ušakova teksti liecina, ka viņš piedalās hibrīdkarā. Ušakovs ir Kremļa propagandas kampaņas marionete. Tie ir tikai daži no taviem izteikumiem. Arvien skaidrāk kļūst redzams, ka etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir radīts. Tas skar ne tikai valodu. Ja krievu skolās mācītu patieso vēsturi, 9. maijā Pārdaugavā nebūtu visu to svinētāju, vai vismaz jaunieši tanī visā nepiedalītos.
– Precīzi. Kāds man tuvs cilvēks reiz teica: Rīgā ir sajūta, it kā mēs atrastos klusajā pilsoņu karā. Ar tiem kariem – ne tikai ar pilsoņu, ar jebkuru karu – ir tā: vienmēr ir kāda zona, kurā tu karu nemaz nejūti un pieņem, ka tā nav. Vietējā kultūras un mākslas vide. Vai piemēram darbavieta, kur visi runā vienā valodā. Ārpus šīs izolētās vides ir cita situācija, taču tam, kas uzturas šādā vidē, šķiet, ka problēma ir pārspīlēta.
Ušakovs kādu laiku ir bijis kompromisa figūra starp Kremli un formālo Latvijas varu. Taču viņš jau sen ir pārkāpis arī šīs visai divdomīgās lomas robežas un kļuvis par hibrīdkara marioneti. Krievijai nav daudz ārpolitisku veiksmes stāstu. Patiesībā to patlaban nav gandrīz nemaz. Bet Rīga ir Krievijas reāls ārpolitisks veiksmes stāsts.
Un tad vēl kleptokrātijas temats kā paralēlais stāsts: uz Ušakovu un viņa laulāto draudzeni, biroja vadītāju, skatos kā uz bijušo Rumānijas Čaušesku pāri.
– Valsts pastāv, kamēr tā spēj nosargāt savas robežas. Nācija eksistē, kamēr tā spēj nosargāt savu garīgo kodolu. Bet Kremlis visu laiku skatās, cik tālu tas drīkst iet. Re, šo te pieļāva, tad nu mēģināsim nākamo.
– Problēma nav ne migranti, ne Krievija. Problēma ir mūsu – it īpaši politiķu – psiholoģija. Tā ir traumētu cilvēku psiholoģija, kas vienmēr atradīs iemeslu, kāpēc jāpakļaujas varmākam. 9. maijā notiks svinības pie okupācijas armiju slavinoša pieminekļa, kur tiks vicināti Ukrainas separātisko reģionu karogi, bet Ārlietu ministrija tik radoši izlasīs 1994. gada Latvijas un Krievijas līgumu ar vēlākiem papildinājumiem, ka atradīs to, kā tur nemaz nav. Līgumā tiek runāts tikai un vienīgi par apbedījumiem un tiem memoriāliem, kas attiecas uz apbedījumiem. Nekur, nekad un nekas nav ticis runāts par režīma pieminekļiem. Tā ir parasta starptautiska prakse. Šajā kontekstā mani biedē nevis Krievija, bet Ārlietu ministrija. Pareizāk sakot, biedē radošā upuru psiholoģija. Tādu var izvarot, nogriezt viņam kāju, izņemt nieri, bet viņš teiks: nierīti atdevu, varbūt man tagad nesitīs pa seju. Bet beigās tomēr dabū pa seju, un atdotā nierīte (Abrene, Okupācijas armijas piemineklis utt.) nav līdzējusi. Kamēr šādi cilvēki būs pie varas, valsts drošība ir apdraudēta. Kas bija Ušakovs? Parasts lāga zēns, krievu žurnālists ar frizūru un brillīti. Viņš domāja, ka Šlesers varētu būt mērs, pats to Šleseram piedāvāja. Ušakovu par bargo, nekaunīgo un cinisko krievu kungu pataisīja latviešu mediju un politiķu pakalpīgā attieksme.
– Turpinot apbedījumu tematu: tu nesen iestādīji puķes pie visu laiku labākā Rīgas mēra Džordža Armitsteda kapa. Vai esmu pareizi sapratusi – Skanstes tramvaja līnija ietu tieši gar viņa kapu?
Jā vēlies uzzināt, ko RITA EVA NAŠENIECE atbildēja uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem, lasi jaunāko “Mājas Viesa” numuru vai seko saitei, uzklikšķinot ŠEIT!
