– Kāpēc aizgāji no Mūrnieces biroja vadītājas amata? Pati taču teici, ka strādā nevis kādai partijai, bet Latvijai. 51
– Sāksim ar to, kāpēc biju ar mieru šo amatu pieņemt. Tas nebija plānots. Biju vecākā konsultante Cilvēktiesību komisijā, strādāju arī starptautiskos projektos. Tas bija man daudz ērtāk. Bet Ināru toreiz izjutu kā vilkiem mestu laupījumu. Instinkts teica, ka viņu mēģinās saplosīt. Bija daudz tādu, kas cerēja, ka viņa neizturēs, izgāzīsies. Strādājot ar Ināru, darbojos diennakts dežūras režīmā. Strādāju praktiski visas nomoda stundas, bieži vien arī naktīs. Un tad vienā brīdī vajadzēja izvēlēties. Man tuvam cilvēkam kļuva arvien sliktāk ar veselību. Sapratu, ka slaloma nobraucienu pa divām dažādām kalna pusēm vienlaikus veikt nevar. Aizgāju no darba tanī pašā datumā, kādā biju stājusies amatā, apaļš gads bija apritējis. Savu uzdevumu biju paveikusi. Piepūtu vaigus un ķēros pie citas problēmas risināšanas. Tas bija pareizs lēmums. Strādājot Saeimā, jutos vainīga. Biroja vadītājas darbs ir tehnisks, politiski šis cilvēks nelemj neko, tomēr es jutos slikti par to, kas notiek valstī.
– Kolēģi lūdza pajautāt: ja tev piešķirtu Triju Zvaigžņu ordeni, vai tu to pieņemtu no prezidenta Vējoņa rokām?
– Nē. Man ir pārāk daudz jautājumu saistībā ar viņa atrašanos šajā amatā.
– Pasaulē iestājies akūts līderu trūkums. Eiropā spēcīgākie – Grībauskaite un Ilvess, kam jau beidzies termiņš, turklāt abi pārstāv mazas valstis. Bet no lielvalstu līderiem – Merkele un Meja – abas sievietes. Un Amerikā vispār katastrofa – no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazākais. Kas notiek?
– Sievietei valdniecei ir savs politisks žanrs, sauksim to par nācijas māti. Marija Terēzija arī valdīja Austroungārijas impēriju tās ziedu laikos, karadarbību cenšoties ierobežot impērijas perifērijā. Katrīna II, kas pievienoja Krievijai Krimu, impērijas vidienē darīja visu, lai saglabātu iekšpolitisko mieru. Anglijas Elizabete I spēja karot, bet, ja vien bija iespēja saglabāt mieru, izvēlējās mieru. Merkele humānās valdnieces mātes lomu ir novedusi līdz absurdam. Un nu par to maksā, jo nebija spējusi ieraudzīt smalko sarkano līniju, ko nedrīkstēja pārkāpt. Grībauskaite varētu vadīt jebko – no speciālo uz devumu vienības līdz starpgalaktiskai padomei, nepa zaudējot bākugunis.
– Uz sociāli aktīvām sievietēm mēdz skatīties skeptiski, troļļiem tam pat ir gatavs komentārs: tai taču vīrieša trūkums organismā…
– Mjā, man vīrieša trū kums organismā nav vēro jams. Varētu būt pat neliela pārdozēšana. Jācer, ka smadzenes no tā necieš.
– Tātad tev ir arī personiskā dzīve?
– Jā, man ir ģimene. Mums ar vīru ir laba sim bioze. Viņš kā latviešu va lodas skolotājas dēls man palīdz sakārtot tekstus. Kad sajaucu virtuvi, viņš sakārto. Kad viņš sajauc, es sakārtoju. Un tas nekad nenotiek vienlaikus. Viņš ir ideāls ceļabiedrs un sēņošanas kompanjons, jo GPS viņam ir galvā. Mums ir divi bērni, puika un meitene, jau lieli un smuki. Ar vīru kopā es jūtos kā salikta puzle.
Trešajā tikšanās reizē viņš teica, ka mēs varētu apprecēties, piektajā tik šanās reizē mēs apprecējāmies.
Viņš visiem stāstīja: tas tāpēc, ka man esot pareizā izmēra roka, lai izņemtu gurķi no trīslitru burkas uz pohām.
– Esi izvilkusi gurķi no burkas?
– Viņam ne! Nav manīts sadzēries. Bet roka vēl lien burkā iekšā, tātad deru laulībai. Tikai nesaprotu: tādai pasaules lāpītājai kā man vajadzētu vīru miljonāru. Bet nu nav miljonārs. Tas gan pagaidām ir vienīgais ievērojamais trūkums.
