Rita Eva Našeniece: Latvijai jābūt stiprai valstij 51
RITA EVA NAŠENIECE. Apveltīta ar asu prātu un sociālā taisnīguma izjūtu. Strādājusi vienpadsmit valstīs, iemācījusies pielāgoties ekstremāliem apstākļiem, īsā laikā apgūt lielu informācijas apjomu, ātri pieņemt lēmumus un spēt paredzēt to sekas. Vēl nesen bijusi Saeimas priekšsēdētājas biroja vadītāja, patlaban starptautiska eksperte. Pārvietojas ar divriteni. Uz sarunu ierodas smaidīga un ar ziediem rokās. Labs fons sarunai par to, kāpēc pasaule drūp mūsu acu priekšā.
– Milzīgs sociālu, reliģisku un rasu konfliktu vilnis aizmēž robežas un grauj pamatus, padarot nestabilas un nedrošas gan demokrātijas, gan autoritārus režīmus. Mierpilnu zelta laiku nav bijis nekad. Un tomēr. Vai arī tev ir sajūta, it kā pasauli būtu pārņēmis vīruss, kas tiecas iznīcināt jebkādu kārtību?
– Vienmēr ir lietderīgi paraudzīties uz pasauli no apdraudējuma viedokļa. Taču apdraudējums nav nekas neparasts. Tas, ko uzskatām par sakārtotu pasauli un sakārtotu Eiropu, ir jauns fenomens. Nestabilitāte ir bijusi norma dažādos vēstures periodos. Man fatālas izjūtas rodas tikai brīžos, kad cilvēki nav gatavi risināt izaicinājumus, kā vienīgo risinājumu pieņemot padošanos. Deviņdesmitie gadi Latvijai bija starptautiskās siltumnīcas laiks. Tas ir beidzies. Apdraudējums ir norma, tāpat kā pretošanās, spēja reaģēt, aizstāvēt sevi, savu ģimeni un valsti, bloķējot tās pārmaiņas, kas nav lietderīgas, un izmantojot savā labā tās, ko ir iespējams izmantot. Valstis ir dzīvojušas un attīstījušās draudošu un pat maniakālu kaimiņu tuvumā. Agresiju visvairāk izaicina vājums. Jābaidās ir nevis no agresijas, bet no sava vājuma. Viens no samuraju likumiem, uz ko grāmatā “Ar slēpēm no Everesta” atsaucas Juhiro Miura, Everesta iekarotājs, pauž: neļauj reaktīvām bailēm, kas rodas ķermenī, tevi maldināt!
– Migranti un hibrīdkarš: manuprāt, šie procesi ir saistīti daudz ciešāk, nekā varētu šķist. Tomēr šķetināsim pa daļām. Par migrantiem: vai tiek izvērtēti riski? Un vai Latvijā vispār ir reāla integrācijas politika?
– Latvijā nekad nav bijis reālas integrācijas politikas. Protams, ir tādi, kas paši integrējušies, jo vienmēr visās sabiedrībās ir cilvēki ar augstu elastīguma pakāpi. Taču, ja runājam par valdības īstenotu integrācijas politiku, Latvijā tā ir cietusi fiasko jau uzdevuma vieglākajā daļā, proti, nav spējusi integrēt cilvēkus, kas kā kolonisti ieradās šeit PSRS laikā. Ņemot vērā šo nesekmīgo pieredzi, man nav nekādu ilūziju par to, kā varētu tikt risināta uzdevuma daudz sarežģītāka daļa.
– Vai tev nešķiet dīvaini, ka spēcīgi vīrieši iesaukuma vecumā nevis paliek aizsargāt tēvzemi, bet dodas meklēt patvērumu valstīs, kur lielāki pabalsti? Kas aizstāvēs viņu sievas, mātes un bērnus? NATO karavīri, starp tiem arī latvieši? Un kāpēc Latvijā bēgļa pabalsts ir lielāks par bērna kopšanas pabalstiem un pensijām?
– Tu ļoti loģiski esi salikusi kopā šos jautājumus. Esmu pasaules lāpītājas latviešu sievietes tips, kas vienmēr palīdzēs grūtdieņiem. Bet vēlme palīdzēt man netraucē domāt racionāli. Tas, ka šai specifiskai demogrāfiskai grupai Eiropā nav jābūt, vismaz ne tādā skaitā, ir skaidrs. Tas, cik maz viņus satrauc vai nemaz nesatrauc karadarbības zonā atstāto vājāko liktenis, liecina par kultūru un domāšanu, kas līdz ar viņiem atceļo šurp. Mēs importējam šo kultūru. Neesmu tik fatāli noskaņota kā, piemēram, Hermanis. Ticu, ka ātra un asa Eiropas reakcija šo procesu spēj pārtraukt. Nekas nav jauns zem saules. Mēs zinām, kas ir Vīnes vārti. XVII gadsimtā islāms bija nokļuvis līdz Vīnei, kur to apturēja ar karaspēka palīdzību. Lai apturētu noziedzīgo bēgļu transportēšanu, nav vajadzīgs pat karaspēks, bet – jā – ir vajadzīga griba.
Milzīgi resursi tiek veltīti šo jauno vīriešu aprūpēšanai un specifiskajām problēmām, ko viņi rada. Jēdzīgāk būtu šos līdzekļus novirzīt tam, lai dabūtu no bēgļu nometnēm ārā sievietes un bērnus. Kanāda un ASV veic bēgļu atlasi bēgļu nometnēs, viņi tiešām pieņem tos, kam ir vajadzīga palīdzība. Protams, viņi nevar palīdzēt visiem. Bet ir atskaites sistēma, ir morāli standarti un pamatojumi, kāpēc tieši šī ģimenīte ar mazuļiem un omi un šī sieviete ar trim meitām ir nokļuvusi Kanādā vai ASV.
Bēgļu pabalstu celšana, zinot Latvijas situāciju, ir nesaprotama. Cilvēktiesības uztveru kā universālu kategoriju, nevis specpakalpojumu kādām īpašām grupām. 4. maijā Rūjienas lielveikalā pie manis pienāk sirma kundzīte un klusiņām kaut ko lūdz. Izkratu savu somiņas naudas krājumu, lai viņa nopirktu ēdamo. Tad viņa mani apsveic ar svētkiem, bet es no kauna un šausmām vēlos ielīst zemē. Lasot par bēgļu pabalstiem, mana elementārā loģika un taisnīguma izjūta brēc stiprā balsī.
