Ilze Kuzmina: Augstskolu strīda kamols starp aizstāvjiem un valdību 0
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Strīds par to, kā turpmāk pārvaldāmas valsts augstskolas, cik liela vara tajās būs ārējiem ekspertiem un ministriem, pārcēlies uz Saeimu: tā gatavojas izskatīt apjomīgos grozījumus Augstskolu likumā.
Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) plāno, ka likuma izskatīšanu varētu pabeigt jau jūlijā. Tāda steiga nepatiks nozares pārstāvjiem, kuri iebilst pret ministrijas redzējumu par augstskolu nākotni un cerēja, ka Saeimā tiks sadzirdēti.
Pašreizējie politiskie signāli gan liek domāt, ka arī te viņos neieklausīsies. Koalīcijas partneri iesaka likumprojektu uzlabot, taču pievēršas galvenokārt niansēm un nesola sargāt augstskolu autonomiju, kas nozarē strādājošo ieskatā tiek apdraudēta.
Nozares pārstāvjiem var piekrist, ka likumprojekts nav pietiekami izdiskutēts. Daudz runāts par to, ka augstskolās nepieciešamas pārmaiņas, taču par konkrētām izmaiņām Augstskolu likumā diskutēts virspusēji. Kad tapa konceptuāls ziņojums par gaidāmajām pārmaiņām, notika diskusijas, taču tās bija samērā īsas un lielāko daļu laika aizņēma ministrijas izraudzītu ekspertu uzstāšanās. Tā bija vispārīga parunāšanās par augstākās izglītības lomu, attīstības iespējām. Jā, parādījās arī konkrēta, interesanta informācija, piemēram, par augstskolu izdevumu pozīcijām, taču bez skaidra konteksta.
Kad valdībā izskatīja konceptuālo ziņojumu, tika teikts, ka detalizētas diskusijas būs, sagatavojot likumprojektu. Realitātē pēcāk daudzi priekšlikumi nav ņemti vērā, sakot, ka tie neatbilst ziņojumam. Tā ir ērta atruna, jo nav pat jāpaskaidro, kā tieši neatbilst. Piemēram, ar šādu atrunu noraidīts ierosinājums jau likumā skaidrāk definēt atbildības sfēras augstskolas rektoram un ekspertu padomei, ko augstskolās grasās ieviest.
Augstskolu pārstāvji ceļ trauksmi, ka līdz ar izmaiņām Augstskolu likumā tikšot samazināta augstskolu autonomija. Vai tā tiešām būs, grūti spriest, jo nav bijušas diskusijas par to, ko tieši šodienas pasaulē nozīmē šī autonomija, kā augstskolas to izmantojušas. Autonomija ir spēja darboties patstāvīgi, bet attiecībā uz valsts augstskolām šī spēja jau agrāk bijusi ierobežota. Kā lai tās darbojas autonomi, ja saņem valsts naudu, ja valsts nosaka, kādas studiju vietas par šo finansējumu jāpiedāvā?
Jā, augstskolas bijušas autonomas tādā ziņā, ka pašas iecēla sev rektoru un citas amatpersonas, valdībai bija tiesības šiem lēmumiem tikai piekrist, ja vien nebija rupju likuma pārkāpumu: to pierādīja Latvijas Universitātes rektora Indriķa Muižnieka ievēlēšanas sāga.
Ja likuma grozījumus apstiprinās, turpmāk rektoru iecels padome, kurā pārsvarā būs ārēji eksperti. Iepriekš to darīja Satversmes sapulce – plaša augstskolas saimes pārstāvniecība. Tā kā uz padomes locekļu atlasi liela ietekme būs politiskiem spēlētājiem, varētu būt bažas, ka rektora izvēle arī būs politisks lēmums.
Bet varbūt līdzekļiem nav nozīmes, ja vien mērķis ir cēls? Deklarētais mērķis tāds tiešām ir: celt augstākās izglītības kvalitāti, augstskolu starptautisko konkurētspēju, panākt, ka tās vairāk darbojas sabiedrības interesēs, ir atvērtākas.
Taču šobrīd nevar apgalvot, ka mērķi tiešām izdosies sasniegt. Pirmkārt, nav skaidrs, vai padomes locekļiem tiešām izdosies veicināt augstskolu attīstību, jo likumā nav nekā par viņu profesionālajām kompetencēm.
Otrkārt, augstskolās turpinās strādāt senāts, kurš atbildēs par akadēmiskiem un studiju satura jautājumiem, un, iespējams, arī Satversmes sapulce. Cik lielā mērā šīs institūcijas varēs ietekmēt padomes lēmumus, vai padome skaldīs un valdīs, vai tai tomēr būs jāmeklē kādi kompromisi, nav skaidrs. IZM saka: tas jāregulē augstskolas iekšējos normatīvajos aktos. Toties tie lielākoties jāsaskaņo padomē vai atbildīgajā ministrijā. Ja likumā nebūs regulējuma, cīņa par varu nebeigsies ar diskusijām Saeimā, tā turpināsies katrā augstskolā atsevišķi. Augstskolas resursi tiks tērēti cīņai ar ministriju un “ļaunajiem” ārējiem padomes locekļiem, dēļ kā studiju un pētniecības kvalitātes nodrošināšanai būs mazāk laika un spēka.
Ja IZM piedāvātās izmaiņas atbalstīs, daudz lielāka būs arī izglītības un zinātnes ministra atbildība par nozari: viņš(a) ne tikai apstiprinās augstskolu satversmes, virzīs daļu padomes locekļu, bet arī vienpersoniski noteiks, kā starp augstskolām sadalāmas valsts apmaksātās studiju vietas, par ko šobrīd ir teikšana arī Augstākās izglītības padomei, ko plānots likvidēt. Tik lielas varas uzticēšana ministram ir risks, tajā pašā laikā nav pieņemams arī vairāku nozares ekspertu ieteikums ļaut pašas augstskolas Satversmes sapulcei apstiprināt padomi. Skaidrs, ka tādā gadījumā padomē nonāktu ļaudis, par ko attiecīgā augstskolas vadība ir droša: viņi lieki pa kājām nemaisīsies.
Kaut jūtams, ka politiskā vienošanās par pārmaiņām augstskolu pārvaldē panākta, Saeimai tomēr vajadzētu pēc būtības izvērtēt katru pantu svarīgajā likumprojektā, meklējot ne tikai kompromisus, bet arī veidu, kā panākt, lai augstskolas kļūst atvērtākas un drosmīgākas pārmaiņām un tajā pašā laikā nepārvēršas par bandiniekiem politiskās spēlītēs. Augstskolu attīstībai noteikti nenāks par labu, ja padomes locekļu un pat rektoru amata vietas tiks izsolītas politiskajā tirgū.
