“Uzticos daudz vairāk Pūcem nekā Mičerevskim!” Saruna ar Ivaru Ijabu 17
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Jura Pūces atkāpšanās no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amata, bet pēc tam arī no partijas vadības, par “Latvijas attīstībai” pagaidu valdes priekšsēdētāju kļuvis Eiropas Parlamenta deputāts, politologs IVARS IJABS. Kopumā viņš par savas partijas un arī apvienības “Attīstībai/Par” nākotni noskaņots optimistiski, lai gan intervijā “Latvijas Avīzei” piebilst: “Iespējams, ka es par šo lēmumu kādreiz samaksāšu dārgi.”
Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām uzsvērāt, ka piedalāties tajās kā apvienības “Attīstībai/Par” biedrs, un uzmanīgi izvairījāties saistīt sevi ar kādu no apvienību veidojošajām partijām. Kāpēc vēlāk tomēr kļuvāt par “Latvijas attīstībai” biedru?
I. Ijabs: Tam bija tieša saistība ar darbu Eiropas Parlamentā, jo “Latvijas attīstībai” jau bija pilntiesīga dalībniece Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības grupā ALDE. “Kustība Par” tai pievienojās vēlāk. “Latvijas attīstībai” arī bija pirmā, kas izteica man piedāvājumu. Tomēr Eiropas Parlamentā sevi uztveru un darbojos kā apvienības pārstāvis.
Kad veidojās apvienība, tur bija daudz asu diskusiju, taču ne tik daudz par politisko saderību. Tas, kas palicis atmiņā, – “Latvijas attīstībai” esot daudz naudas kampaņu organizēšanai, bet “Par” esot cilvēki, un, saliekot kopā, būšot labs komplekts. Bet kā tad īsti ir?
Es gan neteiktu, ka cilvēki ir tikai “Kustībā Par”. Jāskatās uz ievēlētajiem! Un tur saglabājas paritāte gan Saeimas frakcijā, gan Rīgas domē, nav nekādas nobīdes uz vienu vai otru pusi. Diezgan liela loma politikā ir arī pieredzei, tas arī ir resurss, kuru nevajag aizmirst. Kā partija “Latvijas attīstībai” ir krietni vecāka un pagātnē gājusi cauri veselai virknei vēlēšanu ar krietni pieticīgiem reitingiem, pamazām izcīnot savu vietu. Tagad jau tas pamazām izlīdzinās, jo arī “Par” iegūst pieredzi.
Tomēr šķiet dīvaini, ka jūs lēmumu par iestāšanos partijā pieņēmāt gandrīz vai apstākļu sakritības dēļ – bija ātrāk grupā, pirmie piedāvāja? Vai tad primārajam nebūtu jābūt partijas idejām, programmai?
Liberāļi Eiropā darbojas divos saistītos, bet ne vienmēr paralēlos virzienos. Ir klasiskais liberālisms, kas orientēts uz tirgu, konkurenci, izaugsmi, ekonomiskajām brīvībām. Latvijā tas vairāk raksturīgs partijai “Latvijas attīstībai”, arī man tas vienmēr bijis idejiski tuvāk, kaut vai ja paskatās, ko es iepriekš esmu rakstījis un runājis. Otra puse, kas nav mazāk svarīga, ir jautājumi par cilvēktiesībām, minoritāšu tiesībām.
Tās ir vairāk “Par” prioritātes. Patiesībā visi šie jautājumi labi sadzīvo un te nav nekādu pretrunu. Dažreiz apvienībā ir debates, piemēram, par sociālajiem jautājumiem, taču risinājums parasti ir tās pašas liberālās paradigmas ietvaros.
Brīžiem rodas iespaids, ka apvienības ietvaros “Latvijas attīstībai” kļūst par patvērumu tiem politiķiem, kas karjeras, aprēķina vai kādu citu apsvērumu dēļ tur nokļuvuši, bet drīzāk ir centriski vai pat konservatīvi. Piemēram, Artis Pabriks.
Artis Pabriks ir bijis pietiekami konsekvents savos uzskatos. Neaizmirsīsim, ka viņš ir aizsardzības ministrs, un šis amats jau pats par sevi uzliek pienākumu būt konservatīvam un runāt par pamatvērtībām.
Un tomēr – tas jūsu piesauktais “klasiskais liberālisms”, šķiet, zaudē pozīcijas un to arvien vairāk nomāc tā dēvētais “kreisais liberālisms”.
Es šaubos, ka tādas vērtības kā brīva tirgus ekonomika vai valsts neiejaukšanās tur, kur bez tā var iztikt, patiešām var zaudēt aktualitāti. Taču nevajag arī vilkt pārāk stingras līnijas starp šīm lietām un, piemēram cilvēktiesībām, kas ir svarīgas visiem liberāļiem. Es runāju tikai par nedaudz atšķirīgiem akcentiem.
Trešā apvienības partija “Izaugsme” – tas ir tāds personificēts Andris Skride?
Nē, tā nav. “Izaugsme” ir mazāka partija, bet tur ir vairāk biedru, ne tikai Andris Skride.
Kurus mēs nekad neredzam…
Skride ir aktīvs Saeimas deputāts un partijas organizatoriskais līderis, viņš, protams, ir redzamāks.
Ja runājam par aktuālo situāciju, tviterī kāds bija ierakstījis, ka pēc skandāla, kura rezultātā Juris Pūce bija spiests atkāpties no amatiem valdībā un partijā, Ivars Ijabs esot iecelts par apvienības “Attīstībai/Par” “likvidatoru”, kur varēs izmantot savas politologa zināšanas, lai veiksmīgi novadītu procesu. Tad kā nāca šis piedāvājums un kāds ir mērķis?
Jā, pēdējā laikā esmu lasījis daudz krāšņu epitetu par sevi. Piemēram, kā tieku salīdzināts ar “leitnantu Sauso” no filmas “Ceplis”. Laikam jārēķinās, ka dažādas latviešu kultūrā dziļi iesakņojušās metaforas tiks izmantotas. Taču tas vienkārši bija partijas valdes lēmums, ņemot vērā, ka Pūce atkāpās un partijai bija vajadzīga līderība. Man bija grūti atteikt kolēģiem. Taču, ja runā par apvienības “Attīstībai/Par” likvidēšanu, tad es varu tikai citēt Marku Tvenu: “Ziņas par mūsu nāvi ir stipri pārspīlētas.” Ir, protams, visādi izaicinājumi, bet pagaidām nav plānots visam pielikt punktu.
Tad kāds ir jūsu uzdevums?
Man jāatrodas partijas vadībā līdz kongresam, kurā mēs ievēlēsim jaunu partijas valdes priekšsēdētāju.
Tā līderība būtu vienkārši novilkt laiku līdz kongresam vai kaut ko tomēr darīt ar partijas aptraipīto tēlu?
Pirmkārt, jāreaģē uz to, kas par mums izskan publiskajā telpā, un jānorāda, ka tā nav patiesība. Taču šis jautājums jau daļēji ir aizgājis uz tiesībsargājošajām institūcijām. Partijas vadības uzdevums ir runāt ar biedriem, gatavoties jauniem izaicinājumiem – apvienības pārstrukturēšanai, pašvaldību vēlēšanām.
Vai statuss no pagaidu priekšsēdētāja varētu kļūt arī par pastāvīgo?
Es esmu pārdomās par šo jautājumu. Uzskatu to par pagodinājumu un biedru uzticību, taču mana pamatdarba vieta ir Eiropas Parlaments. Iespējams, būtu vajadzīgs cilvēks, kas ir tuvāk Latvijas politikas procesam. Redzēsim… Vēl jau nav skaidrs, kad būs iespēja sasaukt šo kongresu.
Bet vai te nav reputācijas riski jums kā politiķim un arī politologam? Ja nu izrādīsies, ka tie pārmetumi, kurus izsaka Māris Mičerevskis, ir pamatoti? Varbūt tas minētais joks par “leitnantu Sauso” nemaz nav tik liels joks!
Es pilnīgi piekrītu, ka tas ir risks. Bet es esmu komandas spēlētājs. Diez vai būtu kandidējis no šī saraksta un stājies partijā, ja neuzticētos tiem cilvēkiem, ar kuriem ikdienā kopā strādāju. Es nevaru viņus palikt zem sitiena.
Vai uzskatāt, ka komanda ir pietiekami pārbaudīta?
Tā sajūta, ko esmu guvis, strādājot “Latvijas attīstībai”, liek daudz vairāk uzticēties Jurim Pūcem un pārējai partijas vadībai nekā Mārim Mičerevskim. Iespējams, ka es par šo lēmumu kādreiz samaksāšu dārgi, bet pašlaik to uzskatu par pamatotu.
Nu, ja jau jūs paužat neuzticību Mičerevskim, tad varbūt paskatīsimies konkrētāk. Viņš biedra naudās “Latvijas attīstībai” laikā no 2017. līdz 2020. gadam kopumā pārskaitījis 8512 eiro. Ja Mičerevskis būtu Eiropas Parlamenta deputāts, būtu mazāk šaubu, ka viņš var atļauties būt tik dāsns, bet viņš bija tikai RD opozīcijas deputāts. Piemēram, viņa deklarācija par 2018. gadu: divi honorāri – 405 un 127 eiro, ienākumi no SIA “Liber.lv” – 340 eiro, alga Rīgas domē – 12 372 eiro, SEB bankas dividendes – 87 centi. Kopā nepilni 13 000 eiro. Vai tiešām ir ticami, ka cilvēks ar šādiem gada ienākumiem varētu maksāt tik lielas summas partijai? Diezgan ticama šķiet versija, ka naudu viņam iedeva kāds cits.
Cik saprotu, Mičerevskis ir bijis aktīvs partijas biedrs un valdes loceklis, un tas ir normāli, ja cilvēks šādā statusā maksā lielākas biedra naudas. Bet es negribētu pārāk iet detaļās, jo neesmu šajos jautājumos iedziļinājies, arī tāpēc, ka par to, kas sarunāts, iespējams, ir gaidāma tiesu lieta.
Kas tā par tiesu?
Sagaidīsim. Pagaidām tas viss ir procesā.
Kā bija ar tiem jūsu sinhronajiem tvitera ierakstiem Viņķeles atbalstam? Mičerevskis norādījis, ka tie tika organizēti no augšas.
Tas ir tikai normāli, ka mēs atbalstām savus apvienības biedrus sociālajos tīklos. Un tāpat ir normāli, ka mums ir savi iekšējās komunikācijas rīki, kur šādi aicinājumi tiek izteikti. Visi jau nesēž tviterī no rīta līdz vakaram. Domāju, ka līdzīgi notiek arī citās politiskajās organizācijās.
Būtiskie politiskie lēmumi tiek pieņemti koalīcijas sēdēs. Vai jūs kā partijas priekšsēdis tagad tajās piedalāties?
Nē, tur tiek lemts par valdības un Saeimas darbakārtības jautājumiem, bet es neesmu ne deputāts, ne ministrs. Es piedalos paplašinātajās “Attīstībai/Par” frakcijas sēdēs, kur tiek apspriestas visas apvienības pozīcijas vēl pirms koalīcijas sēdēm. Kad tika nolemts virzīt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam Tomu Artūru Plešu, es biju tas, kas zvanīja Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, lai informētu par šo lēmumu.
Kāda loma partijā ir Edgaram Jaunupam?
Viņam ir organizatorisks talants un liela pieredze. Viņš aktīvi piedalās vēlēšanu kampaņu organizēšanā. Man viņš palīdz kā EP deputātam – kad vēl daudz laika bija jāpavada Briselē, viņš bija kā manas “acis un ausis” Latvijā. Es varu skaidri pateikt, ka viņš nav tas, kas nosaka visus “Latvijas attīstībai” lēmumus, viņš ir tikai viens no komandas, un viņa viedoklis ne vienmēr gūst virsroku. Piemēram, kad tika spriests, vai Mārtiņam Bondaram būtu jāpaliek Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadībā, bija asas debates, un Jaunups uzstāja, ka Mārtiņam vajadzētu apsvērt iespēju atkāpties. Tomēr pēc diskusijām partijas lēmums bija pretējs.
Jūsu partneri no “Kustībai Par” par apvienības nākotni izteikušies diezgan skarbi, jūs gan izklausāties ļoti optimistisks un pasniedzat to vien kā tādu nelielu ģimenes krīzi.
Ģimenes metafora tiešām ir ļoti atbilstoša, mums tā tiešām ir bijusi iecienīta, runājot par apvienību. Pašlaik mēs izmantojam iespēju padzīvot atsevišķi, par ko dzīvesbiedri dažreiz vienojas, ja nevēlas šķirties, bet vēlas tikt skaidrībā. Pēc tam var atgriezties dzīvot kopā, bet var arī neatgriezties. Es esmu viens no tiem, kas uzskata, ka apvienībai jāpaliek vienotai, bet, protams, ir būtiski saglabāt suverenitāti. Zīmols “Attīstībai/Par” tik strauji iedzīvojās Latvijas politikā un radās iespaids, ka mēs jau tagad esam tādi nešķirami, taču nu ir laiks piebremzēt un atcerēties arī katram par savu identitāti.
Ja runā par prioritātēm, “Kustības Par” kongresā improvizētā balsojumā biedri balsoja, ka viņiem galvenais esot Dzīvesbiedru likums. Bet kas tā varētu būt “Latvijas attīstībai”?
Domāju, ka mums Dzīvesbiedru likums arī būtu augstu. Varbūt ne gluži pirmajā vietā. Prioritātes būtu līdzīgas, bet mazliet citā secībā. “Latvijas attīstībai” varbūt augstāk būtu administratīvi teritoriālās reformas pabeigšana un valsts pārvaldes digitalizācija.
Pēdējās vēlēšanās Rīgā jums bija kopīgs saraksts ne vien ar “Par”, bet arī “Progresīvajiem”, tieši viņi izrādījās populārākie šajā kompānijā, iegūstot 11 no 17 deputātu vietām. Kādus jūs no tā izdarāt secinājumus par tendencēm Latvijas politikā?
“Progresīvajiem” Rīgas domē būs iespēja parādīt sevi darbā. To es saku bez ironijas. Vai tas iezīmē kādas pārmaiņas Latvijas politikā? Nevajadzētu aizmirst, ka Rīga vēl nav visa Latvija. Domāju, ka “Progresīvie” nākotnē varētu aizpildīt Zaļās partijas nišu. Viņi ir ļoti ekoloģiski, orientēti uz postmoderno elektorātu, kurš, paaudzēm mainoties, kļūst lielāks. Ja runā par Rīgas vēlēšanu mācībām, acīmredzot mūsu partijas kandidātiem jābūt aktīvākiem, ikdienā strādājot katram ar savu mazo elektorātu. “Progresīvo” kandidāti savāca ļoti daudz plusu, viņiem par to neko nevar pārmest, viņi vienkārši bija aktīvāki savās apkaimēs un atbalstītāju lokā.
Jautājums gan ir vairāk par to, vai nākotnē “Progresīvie” nekļūs par iekārojamāku partneri tai pašai “Kustībai Par” nekā jūs – “Latvijas attīstībai”? Varbūt viņi būs tie, kas noteiks toni?
Šobrīd par to nekas neliecina. Pašlaik ne visi “Attīstībai/Par” ir lielā sajūsmā par kopīgo startu Rīgas domes vēlēšanās. Ir jautājumi, par kuriem mēs varam vienoties un strādāt kopā. “Progresīvie” savulaik ir aģitējuši par pašvaldību vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem un tamlīdzīgām lietām, arī viņiem acīmredzot tagad nāksies adaptēties.
Ja runā par Eiropas Parlamentu, daži te jautā, kad Ijabs reiz nokārtos, ka Centrāltirgū tās letes nav tik augstas, kā tika solīts pirmsvēlēšanu kampaņas laikā. Vēlētāji tādas nianses atceras.
Nepārprotami, ka visām telpām jābūt pieejamām cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pie tāda likuma jāstrādā. Nav jau runa, ka jānogāž esošās letes, bet jāpanāk, lai visi būvnormatīvi respektētu šādas vajadzības.
Un kā veicas ar Nila Ušakova apturēšanu Briselē?
Ušakovs ir apturēts Briselē, mēs arī ļoti cītīgi sekojam līdzi, kas notiek ar viņa tiesvedībām. Kad kaut kas nonāks līdz balsojumam Juridiskajā komitejā, mēs, protams, iesaistīsimies.
Ušakovs nesen pievienojās EP starpgrupai, kas rūpējas par geju, lesbiešu, biseksuāļu, transpersonu un interseksuālu personu tiesībām. Latvijā tas daudziem bija pārsteigums. Vai jums arī? Ko tas nozīmē?
Man ir grūti komentēt, kāpēc viņš tur iestājies tagad. Es šajā grupā biju jau no tās pirmsākumiem, man tur nav iznākušas nekādas darīšanas ar viņu.
