Nevajag domāt, ka Lipke bija laipns un jauks. Taču riskēja viņš neiedomājami 1
No 25. oktobra uz kinoteātru ekrāniem nonākusi Dāvja Sīmaņa filma “Tēvs Nakts” – kinomākslas valodā izstāstīts stāsts par ebreju glābēju vācu okupācijas laikā Žani Lipki (1900 – 1987). “Domāju, viņiem izdevies parādīt Lipkes tēlu kā cilvēku, kas dzīvo uz naža asmens,” teic Žaņa Lipkes muzeja Ķīpsalā direktore Lolita Tomsone. Protams, vēstures liecības par galvenā varoņa gaitām ne vienmēr pauž to pašu, kas redzams ekrānā.
Laikraksts “Latvijas Avīze” un žurnāls “Mājas Viesis” aicina savus lasītājus uz spēlfilmas “Tēvs Nakts” reģionālo pirmizrādi Cēsīs, koncertzālē “Cēsis” 28.oktobrī plkst. 17.
Pirms šīm abām pirmizrādēm būs iespēja satikties īpašā sarunā ar filmas veidotājiem, ko vadīs žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena un laikraksta “Latvijas Avīze” galvenā redaktore Linda Rasa.
Rēzeknē pirms seansa būs iespējas satikt filmas režisoru Dāvi Sīmani, galveno operatoru Andreju Rudzātu, un Žaņa Lipkes atveidotāju Artūru Skrastiņu. Svētdien Cēsīs sarunā par filmas veidošanu piedalīsies filmas producents Gints Grūbe, galvenais operators Andrejs Rudzāts un Johannas Lipkes atveidotāja Ilze Blauberga.
Plaši zināms, ka Žanis, īstajā vārdā Jānis Lipke, un viņa ģimene no drošas nāves vācu okupētajā Rīgā izglāba ap 50 ebreju, kuri tika slēpti gan pazemes bunkurā zem malkas šķūņa Ķīpsalā, gan lauku mājās Dobeles apkaimē.
“Riskēja viņš tiešām neiedomājami,” reiz izteicies Lipkes atmiņu pierakstītājs, no Preiļiem nākušais, vēlāk ASV dzīvojušais profesors Dāvids Zilbermans. Daudzi publicisti un vēsturnieki mēģinājuši atbildēt uz jautājumu: kāpēc viņš tā darīja? Kāpēc lika uz spēles savu un savu ģimenes locekļu dzīvības? Tā bija mīkla pat pašiem izglābtajiem, un tāpat filma uz to atbildi nesniedz. “Interesantākais, ka nav jau tās atbildes, kāpēc viņš to darīja. Mums pašiem tās nav. Ir tikai minējumi un atmiņās un vēstulēs minēti dažādi pieņēmumi. Žanis tā rīkojās, jo bija apņēmies. Ja viņam prasītu, viņš nez vai teiktu: “Es kā humānists…” Skaidrs, ka ne!” teic Tomsone.
Lipke bijis ļoti noslēgts. Arī pēc kara kuram katram nestāstījis par paveikto. Vispār nemīlējis par to runāt.
Iepriekš minētajam Zilbermanam, padomju okupācijas gados regulāri nākot un visādi palīdzot, tikai pamazām izdevies iegūt rūdītā vīra uzticību (Zilbermana pierakstītie Lipkes stāsti iekļauti topošajā grāmatā “Žanis Lipke – cilvēku glābējs”). Pie viņa nākuši arī citi gados jauni ebreji, palīdzējuši saimniecībā, talkojuši. Un tikai pēc darbiem, sēžot pie galda, ieķēris pāris glāzīšu, Lipke mazliet atvēries. Šie stāsti un izglābto cilvēku atmiņas veido pamatu priekšstatiem par to, ko viņš paveicis. Protams, arī sievas Johannas Lipkes (1903 – 1990) un jaunākā dēla Zigfrīda Lipkes (1933 – 1994) liecinātais.
Zīda ruļļi padusē
Lipke – pārdrošs konspirators un cilvēku glābējs – neradās tukšā vietā. Neatkarīgās Latvijas laikā strādādams ostā, viņš jau bija uzkrājis pamatīgu kontrabandista un “melnā tirgus” darboņa pieredzi.
Jaunībā Lipke bija dienējis sarkanajos strēlniekos, tad Latvijas armijā. Viņš pats stāstījis, ka reiz aizrāvies ar “zociālisma idejām”, taču vēlāk tās atmetis. Vienubrīd Ķīpsalā pie viņa slēpušies sarkanie pagrīdnieki. Vēsturnieks Aigars Urtāns noskaidrojis, ka Žaņa jeb pēc pases Jāņa Lipkes vārds policijas hronikās pirmo reizi izskan 1937. gadā. Tad 10. jūlijā Rīgas ostas teritorijā viņu aiztur ar nemuitotām, tātad kontrabandas precēm – bārdas skujamiem asmeņiem, gredzeniem un kabatas nažiem. Lipkem par to piespriež naudassodu, ko viņš arī maksājis. Jāatzīmē, ka arī Žaņa sieva Johanna toreiz sodīta par kontrabandu.
Nākamais dokumentos fiksētais gadījums ir 1939. gada 9. februāra vakars, kad muitas uzraugi Rīgas ostas teritorijā neveiksmīgi mēģināja aizturēt personu, kas no piestātnē stāvošā tvaikoņa “Baltabor” nesa kontrabandas preces – divus zīda auduma ruļļus un dažas kafijas pakas. Personai izdevās aizbēgt, pametot nestās preces notikuma vietā. Muitniekiem un policijai dažas dienas vēlāk izdevās noskaidrot, ka bēglis ir ostas strādnieks Jānis Lipke. Lipke pratināšanā liedzās un putrojās, līdz 1939. gada vasarā nonāca cietumā, no kura pēc dažiem mēnešiem gan izkļuva.
Žaņa Lipkes muzeja vadītāja spriež, ka nākamais ebreju glābējs ar neatļauto rūpalu nodarbojies krietni pirms 1937. gada, taču bijis “labs kontrabandists”, tāpēc ilgi palicis nepieķerts. Pirmskara Latvijā augsto ievedmuitu dēļ ar ārzemju preču kontrabandu nodarbojās daudzi zvejnieki, jūrnieki un ostas strādnieki.
Nez vai sagadīšanās, ka filmā redzamais Haims Smoļanskis – viņa draugs, Lāčplēša ielas veikaliņa īpašnieks un viens no pirmajiem izglābtajiem, kas pierunāja arī citus geto ebrejus uzticēties Žanim, avīžu ziņās par kontrabandistiem sastopams jau 1927. gadā.
Filmā rādīts, ka Lipke kļūst par aculiecinieku 1941. gada decembra sākuma slaktiņam Rumbulā un tas viņu maina. Tā ir filmas autoru interpretācija, taču zināms, ka viņš kopā ar sievu un dēlu Zigfrīdu redzējis, kā cilvēkus geto vāc dzīšanai uz Rumbulu un pēc tam geto kaudzēs samestos līķus.
Glābšana sākās ar Smoļanski, kurš 1942. gada janvārī kopā ar Lipkēm Ķīpsalā izraka pirmo bunkuru. Tomēr Lolita Tomsone spriež, ka sava loma lēmumu pieņemšanā varēja būt arī meitas Ainas (Annas) (1921 – 1947) dalībai komjaunatnē. Aina aizrāvās ar padomju idejām. Viņas pirmais vīrs bija Daugavpils komjaunietis, kurš 1941. gada jūlija dienās gāja bojā. Aina kļuva par atraitni burtiski 20 gados. Viņai izdevās aizbēgt uz PSRS, taču vācieši viņu meklēja Ķīpsalā. Žani Lipki pratināja un smagi piekāva, jo uzskatīja, ka viņš meitu slēpj. Iespējams, tas bija lūzuma brīdis, pēc kura Žanis saprata, ka ar šo varu viņš nesadzīvos.
Kad viņš okupācijas dienās ierodas darbā gaļas kombinātā, kur strādāja par šoferi, tur mētājas nošauto viņa paziņu, padomju laiku aktīvistu, vai to, kurus par tādiem uzskatīja, līķi. Lipke steidzami meklēja jaunu darbu. Bija skaidrs, ka “meita – komjauniete” 1941. gada vasarā varēja kļūt liktenīgi. Viņš iekārtojās vācu gaisa spēku “Luftwaffe” noliktavās pie Centrāltirgus.
Jāpiebilst, ka Ainas liktenis izvērtās traģisks. Viņa kara beigās atgriezās Rīgā, apprecējās ar padomju armijas kapteini Ivanu Ovečkinu. Laulība nebija laimīga. Aina grima depresijā, kaut šķita, ka viņai kā Rīgas Staļina rajona izpildkomitejas kompartijas pirmorganizācijas 2. sekretārei darbs un pārtika ir nodrošināta. Taču 1947. gada agrā pavasarī Aina Ovečkina ielec vai tiek vīra iegrūsta Daugavā. Viņas ķermeni nekad neatrada.
Ne viss bija gludi
Glābjot ebrejus, Lipke nedarbojās viens. Sieva Johanna pēc svārstīšanās mirkļa bijusi gatava vīru atbalstīt. Kinodokumentālistam Hercam Frankam tā stāstījusi, ka piedalījusies arī ebreju glābšanas operācijās, pārģērbusies par puiku, stāvējusi sardzē. Mazgājusi veļu, taisījusi ēst, regulāri gājusi tirgot produktus.
Žanis savos pasākumos tieši vai netieši iesaistīja vismaz pārdesmit cilvēku, kas viens otru nepazina.
Daļa rīkojās apzināti, daļa pat īsti nezināja, tikai nojauta, kas notiek un kur viņi iepinušies.
Kad saprata, aptvēra – atpakaļceļa vairs nav. Slēptajiem ebrejiem periodiski vajadzēja uzticamu ārstu palīdzību, un tāds bija gan Kaktiņš Zaķusalā, gan Dobeles slimnīcas pārzinis Edgars Francmanis. Vācu laika Dobeles apriņķa priekšnieks Vilis Bīnenfelds arī zināja, ko dara Lipke.
“Nevajag domāt, ka Lipke bija laipns un jauks. Viņš staigāja ar ieroci, bija gatavs, ka viņu var nodot, gatavs uz zibenīgu reakciju. Arī draudēja, manipulēja un piespieda,” stāsta muzeja vadītāja. Ļoti daudz kas bija pašu glābjamo ebreju rokās: “Tas nebija tā – nāciet pie manis, es jūs izglābšu! Tas bija abpusējs process.”
Dobeles “Mežamakos” bēgļiem bija pašiem jārok sev bunkurs un jāizdomā, ko sastāstīt māju īpašniekiem. Glābšanas organizēšanai, pārtikai vajadzēja līdzekļus. Atsevišķos gadījumos slēpšana pie citām personām notika par naudu. Daļai ebreju tāda bija, bet lielai daļai no tiem, kas aizbēga no geto un nometnēm, nebija nekā. Lipkes aktīvi darbojās “melnajā tirgū”, veda no laukiem gaļu un nelegāli tirgoja.
Ķīpsalā paslēpto barošanas problēmu palīdzēja atrisināt zivīm bagātā Daugava – Žaņa drauga, zvejnieka Kraukļa sieva katru dienu nesusi zivis uz Lipkes mājām. Vai kaimiņiem nešķita aizdomīgi, ka mājā, kurā pastāvīgi dzīvo vien trīs cilvēki, ir savāda rosība un tik daudz ēd? Pirmkārt, apbūve Ķīpsalā toreiz bijusi krietni retāka. Nojaušams, ka tikai vieni no kaimiņiem, taču nav zināms, kuri, regulāri sūdzējušies par “aizdomīgiem cilvēkiem” pie Lipkēm vispirms gestapo, vēlāk čekai. Taču pārbaudes neko neatklāja. Čekisti divas reizes nākuši meklēt “žīdu zeltu” un saukuši saimnieku uz pratināšanu, pārrakuši visu dārzu, meklējot “ieročus”.
Slēpa leģionārus?
Lolita Tomsone uzsver, ka nebijis tā, ka Lipkem vienmēr viss “skaisti notika”. Daudzas operācijas izgāzās – ebrejus noķēra bēgot, viņi pazuda no slēptuvēm, izjuka plāns visus paslēptos ar jahtu aizvest uz Zviedriju. Bet Lipke neatlaidīgi turpināja iesākto: “Reizēm viņam vienkārši veicās, reizēm nācās piemānīt, izpirkt.”
Kaut kādā ziņā Žanis savai misijai upurējis vecāko dēlu Alfrēdu Lipki (1924 – 2008).
1943. gadā viņu iesauca vērmahta darba dienestā. Lipkes dēlu no iesaukšanas paslēpt nevarēja – tad vācieši rūpīgi pārmeklētu māju un atrastu ebreju slēptuvi. Pēc kara Alfrēds nonācis Austrālijā. Niknums un rūgtums uz ģimeni viņam palicis. Stāsta, ka Alfrēds tur atteicies sēdēt pie viena galda kā ar krieviem, tā vāciešiem, jo abus uzskatījis par vainīgiem, kādēļ nevar atgriezties Dzimtenē.
Atmiņas par Lipki pārsvarā nāk tikai no veiksminiekiem, no izdzīvojušiem. No izglābtajiem mūsdienās gan vairs neviena starp dzīvajiem nav, tikai viņu bērni. Turklāt izglābtie ne vienmēr stāstījuši bērniem, kas ar viņiem kara laikā noticis. Diemžēl ir tikai aprautas liecības, ka Žanis kara beigās palīdzējis leģionāriem apiet filtrācijas nometnes.
Pēc padomju karaspēka ienākšanas Lipke iekārtojies ar mežu pārvaldi saistītā iestādē, kas vākusi vācu pamestās automašīnas. Viņš tās remontējis un vedis uz Rīgu, stāstījis, ka šajās mašīnās slēpis dezertierus. Konkrētas personības laikam tā arī nekad netiks uzzinātas, jo šie cilvēki deva priekšroku neminēt savus uzvārdus.
“Vārdi? Ja to cilvēku pēc tam neizsūtīja, tad kā mēs tos varam zināt? Un vai viņš vispār zināja, ka tas ir Lipke, kas viņu vedis?” aizrāda Tomsone. Vācu laikā Lipke slēpis arī padomju izlūku Jāni Krastiņu, kuru pazinis pirms kara. Vēl viena raksturīga detaļa: Lipkes nesuši maizi un kartupeļus badā novārgušajiem karagūstekņiem uz nometni Balasta dambī. Vispirms tur ieslodzītajiem padomju karavīriem, pēc tam vācu armijā dienējušiem.
