Māris Zanders: Riskants darījums 5
Amatpersonām visos laikos ir bijuši savdabīgi attaisnojumi viņu sastrādātajām nejēdzībām. Nesen iznākušajā grāmatā “Pagasttiesa Latvijā” lasāms šāds burvīgs sižets 1937. gadā: “Balvu pagasttiesas priekšsēdētājs, 52 gadus vecais Ādams Priedeslaipa, paņēmis kāda iedzīvotāja jauno velosipēdu, ko tas bija atstājis pie pasta, un aizbraucis. Miertiesā pagasttiesas priekšsēdētājs savu vainu neatzina, sakot, ka bijis iereibis, neesot apzinājies, ko dara.” Piedzeršanās izrādās vainu mīkstinošs apstāklis – amatpersonas izpratnē. Līdzīgi Latvijā arī 21. gadsimta otrajā desmitgadē.
Ņemot vērā, ka valdība šonedēļ atbalstīja ieceri būtiski palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām, mums nu būs iespēja piedalīties eksperimentā ar biznesā reti sastopamu pakalpojuma sniedzēja – pakalpojuma pircēja attiecību modeli. Proti, klasiskajā modelī pārdevējs cenu pakalpojumam strauji palielina tad, ja būtiski uzlabojusies ir pakalpojuma kvalitāte.
Pakalpojuma pircējs avansā maksās jūtami vairāk, pretī saņemot vien apsolījumu, ka pakalpojums būs labāks. Diezgan ekstravaganta situācija, tomēr lai nu būtu.
Pirmais jautājums: kādi pircēja rīcībā būs nomērāmi parametri, lai pēc, teiksim, trim gadiem varētu saprast, vai solījums ir pildīts un pakalpojuma kvalitāte tiešām ir uzlabojusies? Saeimas un politisko partiju darba novērtējums socioloģiskajās aptaujās? Jāatzīst, ka tas diez vai būs objektīvs rādītājs, jo a) sliktajai iepriekšējai pieredzei ir liela inerce, kas var ietekmēt spriedumu par pakalpojumu pat tad, ja tas kļuvis jēdzīgāks, b) ne vienmēr pircēja iespaids ir pamatots. Tātad šāds kritērijs neder.
It kā izklausās saprotamāk, tomēr tad arī neviļus rodas vēlme salīdzināt politiķus ar reketieriem, kuriem jāmaksā tāpēc vien, lai viņi praksē nedemonstrētu savas spējas un iespējas rīkoties vēl sliktāk. Jāsecina, ka arī šaubīgs atskaites punkts. Iedzīvotāju labklājības pieaugums? Varbūt, bet būtu tikai korekti pieminēt, ka tas nav atkarīgs tikai no politiķu sniegtā pakalpojuma kvalitātes.
Īsi sakot, jautājums par to, kā sabiedrība varēs novērtēt atdevi nodokļu maksātāju naudas investīcijām partijās, paliek atklāts. Savukārt ja kāds saka, ka tādu kritēriju novērtējumam nemaz nevar būt, tad jāsecina, ka mums piedāvātais (pareizāk sakot, uzspiestais) pakalpojums vairāk līdzinās pesteļošanai, kad patērētājam tiek rekomendēts vienkārši ticēt, ka pesteļošana ir nesusi tīkamus augļus.
Otrais jautājums: elementāra pieklājība pret pircēju prasa, lai pakalpojuma sniedzējs paskaidrotu, kur tieši viņš grasās avansā saņemto naudu ieguldīt, lai pakalpojuma kvalitāte palielinātos, kā apsolīts. Komfortablākos birojos un partiju nomenklatūras labākā atalgojumā? Vērienīgākā publikas smadzeņu čakarēšanā, plašāk izvēršot, kā mūsdienās saka, komunikāciju ar vēlētājiem? “Pētījumu pasūtīšanā”? Tieši kādu, lūdzu? Turklāt, ja patur prātā, ka nemaz tik slikti Latvijā ar pētījumiem nav – slikti ir ar to lasīšanu.
Ja nespēs, tad savukārt vēlētājam ir visas tiesības šo pakalpojuma sniedzēju salīdzināt ar savulaik diemžēl bieži pieredzētiem “uzņēmējiem”, kuri par saņemto kredītu vai avansu vispirms nopirka sev luksusa auto, mēģinot iestāstīt, ka tas kaut kā palīdzēs viņu darbā.
Savukārt apgalvojums, ka mums šim dīvainajam piedāvājumam ir jāpiekrīt tāpēc, ka “citās valstīs jau tā ir”, kautrīgi nemin, ka skandāli un korupcija politikā ir arī šajās “citās valstīs” (sākot ar ASV, beidzot ar Igauniju). Īsi sakot, ja Saeima ieceri apstiprinās, mēs būsim noslēguši riskantu darījumu.