Anda Līce: Iedzīvodamies uz nelaimes rēķina, daudzi nonāk morālā riska grupā 7
Covid-19 ir nojaucis valstu, nacionalitāšu, reliģiskās piederības, vecuma, dzimuma, sociālā stāvokļa un politisko pārliecību robežas, un riska grupā īstenībā ir visi planētas iedzīvotāji. Pārcelt robežas uz vienu vai otru pusi var vienīgi ar kolektīvā saprāta, ko veido neskaitāmu cilvēku apziņa, palīdzību. Te nu atkal nonākam pie indivīda, ar kura rīcību taču arī sākās vīrusa izplatīšanās.
Vispirms jau indivīda attiecības pašam ar sevi, no kurām izriet visas pārējās. Jau alu priekšā pie ugunskura sēdošie, raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, saprata, ka viņi nav visvareni, ka ir kāds vai kaut kas par viņiem stiprāks. Mēs vēl šodien to nespējam nosaukt vienā vārdā. Vieni to dēvē par Dievu, citi par Visuma saprātu, vēl kādi – par Dabu.
Kaut arī, izdzirdot vārdu “Dievs”, daudzi nepatikā saviebjas, mēs ik pa laikam savā dzīvē piedzīvojam, ka senais teiciens: “Cilvēks domā, Dievs dara” – nav tikai tukši vārdi.
Piemēram, roku dezinfekcijas līdzekļu ražotāji pēkšņi dubultoja ražojuma cenu. Izmantojot situāciju, cenas ir kāpušas arī citiem produktiem. Iedzīvodamies uz nelaimes rēķina, daudzi nonāk morālā riska grupā.
Tagad laukos, kā jau pavasarī, līgst strādniekus. Pārsteigties var gan darba devēji, gan ņēmēji, jo ļaudīs ir daudz bezatbildības un diezgan maz pašcieņas. Ir savairojušies tādi “darba meklētāji”, kas grib saņemt lielu naudu, bet sevi disciplinēt nespēj un strādāt nevēlas.
Viņi nav godīgi algu jautājumā, neizvirza vienādas prasības visiem un nerūpējas par strādājošo darba apstākļu uzlabošanu. Pirms līgt darbā pie kāda, vispirms vajadzētu noskaidrot, kā darba devēju vērtē apkārtējie iedzīvotāji. Kā Latvijas valdība domā atdzīvināt pamirušos laukus?