Risinājums rindu problēmām – visus seniorus uz mežu? 0
Līvija Marcinkēviča, kādreizējā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece un bijusī biedrības RASA Mācību centra vadītāja
Latviešu folklorā ir iesakņojies mīts, ka vecos ļaudis ziemā veda ar ragaviņām uz mežu, lai viņi tur nomirst. 2025. gadā nevienu uz mežu vairs nevar aizvest, jo par to draud kriminālatbildība, taču nepiekļūstamo valsts veselības aprūpes pakalpojumu dēļ daudzi Latvijas sirmgalvji savu mūža izskaņu ir spiesti pavadīt cilvēkam necienīgos apstākļos – sāpēs un ciešanās. Nepatīkamākais ir tas, ka daļu no tiem varētu novērst, ja vien cilvēki varētu laicīgi tikt pie ārsta un valsts kvotas pakalpojumiem piešķirtu atbilstoši vajadzībai, nevis ierēdņu galvās izdomātiem cipariem.
Latvijas sabiedrība strauji noveco. Teju katrs ceturtais mūsu valsts iedzīvotājs ir vecāks par 64 gadiem.[1] Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka tieši pensijas vecuma iedzīvotāji ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskiem. Visu vēl vairāk saasina nepiekļūstamā valsts medicīna, kas senioru gadījumā ir nevis veselības uzturēšanas, bet pat dzīvības jautājums. Laikā, kad veselības ministrs katru dienu ar smaidu sola, ka kaut kādas dārgās zāles kļūs lētākas, bet lētākās dārgākas, es aicinu neizmirst pamatu – speciālistu un izmeklējumu laicīgu pieejamību. Medikamenti patiesībā ir tikai viens no, nevis pirmais solis, kas ir vajadzīgs Latvijas pacientiem, jo īpaši senioriem, kuriem ir ne tikai viena, bet vairākas saslimšanas vienlaikus. Mēs gribam tikt pie ārstiem, tikt uz izmeklējumiem un operācijām, kamēr esam dzīvi.
Lai tiktu pie zālēm un saprastu, ko man vispār ārstēt un kā, ikvienam cilvēkam, kurš saskaras ar veselības problēmām, ir jānoiet ļoti tāls ceļš. Ir jātiek pie ģimenes ārsta, pēcāk ir nepieciešama speciālista konsultācija un izmeklējumi, tad ideālajā gadījumā ir diagnoze un tikai tad – ārstēšana un zāles. Un tiem senioriem, kuriem nav iespēju izmantot privātās medicīnas pakalpojumus, rindas pie valsts apmaksātajiem speciālistiem ir neizstāvamas. Operācijas tiek gaidītas gadiem. Īpaši neapskaužamā situācijā ir ārpus lielajām pilsētām dzīvojošie pensionāri, kuru mobilitātes iespējas nereti ir ļoti ierobežotas un kaut kur viņi var nokļūt tikai ar līdzcilvēku atbalstu. Tas attiecas gan uz tiem, kuru slimības ir ārstējamas, gan tiem, kurus skāris, piemēram, vēzis.
Zaļais koridors nav tik zaļš
Diemžēl, Latvijas veselības sistēmas iespējas, jeb drīzāk neiespējas, man ir nācies izbaudīt uz savas ādas. Pirms 11 gadiem, kas vēl strādāju, man tika diagnosticēts ļaundabīgs audzējs. Neslēpšu, ka biju spiesta iziet ļoti smagu ceļu, lai atgrieztos dzīvē. Esmu ļoti pateicīga ārstiem, kuri mani izglāba! Bet ceļš līdz diagnozei nebija viegls. Piemēram, lai saņemtu diagnozes noteikšanai tik svarīgu valsts apmaksātu izmeklējumu kā kolonoskopija, man nācās gaidīt pusgadu. Ir labi, ka ir privātās medicīnas iestādes, jo tās daudziem slimniekiem ir “cerību salmiņš” un iespēja tik pie speciālista vai vajadzīgā izmeklējuma. Taču ir viens liels “bet”. Mēs dzīvojam valstī, kurā vidējā pensija ir tikai nedaudz lielāka par 500 eiro,[2] tādēļ atļauties maksāt par pakalpojumu daudzi seniori nevar, īpaši vientuļie, kurus jau tā komunālo maksājumu slogs un pārtikas dārdzība spiež skaitīt katru santīmu. Tajā pašā laikā zarnu vēzis ir viens no biežākajiem ļaundabīgajiem audzējiem Latvijā, un katru gadu tiek diagnosticēti vairāk nekā 1 000 jauni saslimšanas gadījumi. Lielākā daļa pacientu ir vecumā virs 50 gadiem, taču slimība var skart arī jaunākus cilvēkus. Mediķi nenogurstoši atgādina, ka mirstību no šīs slimības var samazināt, ja tiek veiktas regulāras profilaktiskās pārbaudes, īpaši cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma.
Obligātās pārbaudes – vajadzīgas, bet…
Pašlaik seniori ir aicināti katru gadu veikt obligātas veselības pārbaudes, lai sekotu līdzi veselības stāvoklim. Bet šeit atkal ir viens “bet”. Lai saņemtu valsts apmaksātu izmeklējumu, piemēram, datortomogrāfiju, jāpierakstās labākajā gadījumā pusgadu iepriekš. Magnētiskajai rezonansei gaidīšanas laiks ir vēl ilgāks. Vai tas ir normāli, ka cilvēkam, kuram ir smaga slimība, ir jādzīvo nepārtrauktā neziņā un bailēs? Par to, ka šajā laikā slimība būtiski prognozē, laikam pat nav vērsts sākt rakstīt. Tas visiem jau tāpat ir labi zināms. Tāpat profilakses nolūkos ir regulāri jāveic dažādas analīzes, kas ļauj ātri noskaidrot vispārējo veselības stāvokli, taču arī te darbojas valsts noteiktas kvotas, ko ģimenes ārsti stingri ievēro.
Latvijas veselības aprūpe ir katastrofāla un cilvēkam nepieejama tieši garo rindu dēļ. Lai gan mūsu mediķi ir izcili profesionāļi, bet arī viņi ir sistēmas upuri. Daudzi no ārstiem un citiem veselības aprūpes speciālistiem ir pārstrādājušies un izdeguši. Personāls nereti ir noguris un neieinteresēts, un tas atspoguļojas arī attieksmē pret pacientu. Piemēram, es pēc savas operācijas nesaņēmu skaidras instrukcijas par to, kā dzīvot tālāk, kā pielāgot uzturu un ikdienas ieradumus manam veselības stāvoklim. Manā gadījumā tas noveda pie jauniem veselības sarežģījumiem, kurus tikai pēc apmēram gada izdevās sakārtot. Bet vai visiem ir iespēja meklēt un atrast speciālistus, kuri tiešām spēj palīdzēt? Vai visiem ir radinieki, kuri var palīdzēt?
Kā iešana pa džungļiem
Līdzās rindām vēl viena ļoti būtiska problēma Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir sarežģītā informācijas plūsma. Tā līdzinās džungļiem. Tu no tiem vari tikt ārā, vai arī – pazust. Informācijai kur un kā saņemt valsts apmaksātu medicīnisko palīdzību, būtu jābūt maksimāli vienkāršai. Taču tā nav. To saku ne tikai es. Daudzi seniori bieži jūtas apmaldījušies sistēmā – katrs ārsts saka kaut ko citu, mājaslapās informācija ir sarežģīta un mainās, bet sazvanīt kādu un saņemt saprotamu atbildi ir gandrīz neiespējami. Tas rada milzīgu stresu un nedrošību. Īpaši grūti ir vientuļajiem sirmgalvjiem.
Laikā, kad daudz tiek runāts par to, ka atsevišķas zāles kļūs lētākas, es aicinu neizmirst pamatu – speciālistu un izmeklējumu laicīgu pieejamību un nevis tik, cik ministrs vai ierēdņi izdomājuši, bet atbilstoši reālajam pacientu skaitam, kam šie izmeklējumi ir nepieciešami. Ja nezini, ko un kā ārstēt, nevienas zāles nepalīdzēs. Dzīvot no pretsāpju medikamentiem, arī nav nekāds risinājums.
Seniori arī ir pelnījuši skaidru, cilvēcīgu un pieejamu veselības aprūpi. Taču pašreizējā sistēma bieži liek viņiem justies kā apgrūtinājumam – bezspēcīgiem sarežģītos birokrātijas līkločos un atstātiem vienatnē ar savām veselības problēmām.
Sirmgalvji nav tikai sabiedrības slogs – viņi ir cilvēki, kuri visu mūžu ir strādājuši, maksājuši nodokļus un devuši savu ieguldījumu šai valstij. Viņi vēlas cienīgi dzīvot un saņemt pienācīgu veselības aprūpi. Ir laiks politikas veidotājiem ne tikai runāt par uzlabojumiem, bet arī rīkoties, jo mēs nevaram atļauties gaidīt vēl desmit gadus, cerot, ka kādreiz rindas būs īsākas, medikamenti pieejamāki un attieksme cilvēcīgāka. Mēs negribam lūgt, mēs prasām savu cilvēktiesību cienošu attieksmi un iespēju veselīgi nodzīvot atlikušos gadus!
