Risinājums – luterāņa “dubultpilsonība”? 7
Rosināt diskusijas par luteriskās Baznīcas lomu un vietu Latvijas sabiedrībā, tostarp, vai Baznīcai nepieciešamas pārmaiņas, bija sestdien Torņakalna baznīcā notikušās konferences rīkotāju mērķis.
Trīs Lutera draudzes mācītāji bija to septiņu garīdznieku vidū, kuri pērn parakstīja aicinājumu “Par vienotu luterisko Baznīcu Latvijā”. Konference bija mēģinājums spert nākamo soli – diskutēt par šiem jautājumiem publiski, un sarīkojumā ar priekšlasījumiem par Baznīcas pašizpratni bija aicināts uzstāties gan Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags, gan prāveste no Zviedrijas Ieva Graufelde, kura runāja Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) vārdā.
Pirms konferences medijiem tika piesūtīta Doma draudzes priekšnieka Kaspara Upīša vēstule, kurā teikts, ka abas luteriskās Baznīcas jau esot vienotas: “Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu un Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas vieno kopīga izcelšanās, vēsture, valoda, ticība un sakramenti. Abas Baznīcas savā darbībā ievēro savu mītnes zemju Satversmes, likumus, bet savā iekšējā dzīvē ir patstāvīgas. Atbilstoši Kopīgajiem noteikumiem abu Baznīcu sadarbības koordinēšanai darbojas Sadarbības padome.” Taču konferences dalībnieks, LELBĀL paspārnē esošās Rīgas evaņģēliskās draudzes mācītājs Klāvs Bērziņš gan uzskata, ka Sadarbības padomē ik gadu galvenokārt spriežot par to, kas pagājušajā gadā nav izdarīts… Un, kā ir reāli ar vienotību dzīvē, rāda kaut vai viens piemērs – evaņģēliskā draudze īrēja telpas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, taču, kad evaņģēliskā draudze ordinēja par mācītāju Ievu Puriņu, telpu noma ar ieganstu “turpmāk mums pašiem šajā laikā vajadzēs šīs telpas” tika atteikta. Jāpaskaidro, ka LELB sievietes neordinē un ir paredzējusi vasarā Sinodē lemt nostiprināt LELB satversmē normu, ka ordināciju drīkst lūgt tikai vīrieši.
Arhibīskaps Vanags priekšlasījumu konferencē iesāka ar atrunu, ka Sinodē tiks apstiprināts dokuments, kurā vesela nodaļa būs veltīta Baznīcas pašizpratnei, vīzijai un stratēģijai, taču pirms apstiprināšanas to citēt pāragri. “Baznīcas var meklēt salikt kopā dažādos veidos,” sacīja arhibīskaps. “Baznīcas sadarbojas vai apvienojas, vai nodibina asociācijas pēc zemes, tautības, valodas, pēc kopīgas vēstures un citām svarīgām pazīmēm. Bet tā pazīme, pēc kuras Baznīcas var savienoties kopā tiešām patiesā vienībā, pēc manām domām, ir tas, ko var nosaukt par katolisko kultūru. Šeit, nepārprotiet, lietoju vārdu “katolisks” teoloģiskā nozīmē, proti, senos laikos “katoliskā Baznīca” bija sinonīms patiesai Kristus Baznīcai pasaulē.” J. Vanags akcentēja, ka bieži vien notiekot tāda kā sedziņas staipīšana starp Baznīcām, kura ir atvērtāka, un viņa formulējums – “Baznīca ir atvērta visiem, taču ne visam, vienojošajam faktoram iespējamās apvienošanas gadījumā jābūt ticības kodolam.”
Jāpiebilst, ka LELBĀL ir atvērtāka sievietēm, kas vēlas kalpot kā mācītājas, un vēl LELBĀL nenoraida homoseksuāļus, kas vēlas saņemt svēto vakarēdienu. Savukārt LELB uzskats arhibīskapa Vanaga formulējumā ir: “Ja Baznīca sāk svētīt cilvēkus, kas dara to, ko Bībele atzīst par grēku, mēs šos cilvēkus apdraudam.”
Prāveste Ieva Graufelde raksturoja, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas apvieno 96 draudzes (ASV, Kanādā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā un nu jau ir vairākas arī Latvijā) un tajās kalpo 70 mācītāji. Viņa minēja, ka pēdējā laikā notiek lielas pārmaiņas, no Latvijas uz citām zemēm emigrējušos LELB draudžu locekļus aprūpē LELBĀL: “2012. gadā Sadarbības komisijas sēdē tika nolemts: “Ņemot vērā to, ka daudzi LELB draudžu locekļi uz laiku maina savu dzīvesvietu un vēlas pilntiesīgi piedalīties vietējā draudzē, nezaudējot saiknes ar līdzšinējo draudzi, LELB nav iebildumu pret to, ka viņu locekļi vienlaicīgi pieder kādai LELB un LELBĀL draudzei.””
Ieva Graufelde pauda: “Mēs no LELBĀL puses uzskatām, ka oktobrī uzrakstītā septiņu mācītāju vēstule ir sākums jaunam procesam, un šis forums var būt telpa, kur par to diskutēt.”
Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs kā konferences “Luteriskās Baznīcas loma Latvijas sabiedrībā” iniciatīvas grupas dalībnieks vērtē, ka viens no pasākuma mērķiem ir sasniegts. Proti, šī bija pirmā reize, kad publiski diskutēts par jautājumiem, kuri urda daudzus kristiešus. Taču otrs mērķis – iezīmēt Baznīcas lomu sabiedrībā – sasniegts tikai daļēji, jo lektoru priekšlasījumos trūka secinājumu daļas, tie bija jāizdara klausītājiem pašiem.
Uzziņa
Latvijas luterāņiem raksturīgi, ka
* gandrīz 1/4 daļa tikpat kā nekad neapmeklē dievnamu (to nedara arī 8 procenti katoļu un 17 procenti pareizticīgo);
* 7 procenti luterāņu ( arī 7 procenti pareizticīgo) nekad nelūdz Dievu;
* 32 procenti luterāņu (un 20 % katoļu un 21% pareizticīgo) uzskata, ka Dievs nav persona, bet bezpersoniska augstāka būtne.
Avots – reliģiju pētnieka Valda Tēraudkalna priekšlasījums, dati no 2008. gadā veikta pētījuma
