Egils Līcītis: Nacionālo apvienību paaugstina no mazā brāļa par valsts ienaidniekiem 20
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ieilgušo Lieldienu svētku noslēgumā finišēja ar ierakstu tviterkontā: “Mani neizbrīna SC&NA kopošanās par tikumību, jo viņu mērķis nav brīva LV, bet totalitāra valsts, kuru pēc tam var nodot Kremlim.” Tā kā otrā rītā sludinātājs ministrs pats savu veikumu atzina labu esam, jo tā “saasinātā” formā pievēršot uzmanību jautājumiem, kas ceļas tradicionālo vērtību piekritēju un netradicionāli orientēto starpā, mēs arī “saasināsim uzmanību”.
Kā audzināt bērnus, ko mācīt skolā, kā veidot ģimeni – Latvijā ir cilvēki, kas uz šo skatās citā, nevis “vecmodīgā” leņķī. Tās ir “liberāļu” trauksmes balsis, kas skan, ka dzīvojam novecojošā, necivilizētā heteroseksuālo attiecību dominances laikmetā, kurā atzīst laulības starp vīrieti un sievieti. Diemžēl gaismas nesēji mūsu tumsas nolemtībā pagaidām nav situācijas noteicēji, un saprotams rūgtums, jo lielākai daļai Latvijas pilsoņu šāda pozīcija nešķiet pieņemama.
Tad no skapja iznākušajiem nekas cits neatliek kā cerēt uz savu ideju dziļāku iesakņojumu nākotnē. Vietējie liberāļi cīņā par minoritāšu varu pārsvarā izturas ļoti ķildīgi, kareivīgi, agresīvi, un šie cilvēki nekādi nesader ar terminu “tolerants”, ko viņi vienmēr gatavi mācīt citiem. Es saprotu, ka praida tuvums transpersonām, gejiem, lesbietēm un viņu draugiem rosina romantisku iztēli, atmodina jutekļus, bet citus Latvijas iedzīvotājus tas “nerausta”. Tas ir “Mozaīkas” ticības bīskapu elementārs propagandas pasākums, un kam tas nepatīk, tas ir homofobs vai totalitārists. Vērojot karojošo liberāļu kvēlošo vēlmi izrēķināties ar citu viedokli, viņi izskatās pat represīvi – varbūt izgriezīs mēli citādi domājošiem? Uzstājīgā prasīšana pēc viņu atzīšanas un pakļaušanās liekas biedējoša. Protams, būtiska nozīme ir iekļūt skolās un “liberālisma bez krastiem” mērcē izglītot jauno audzi. Grūti saprast, kādus papardes ziedus, cik uzskatāmus aģitācijas materiālus liberāļi grib ienest mācību iestādēs, taču skolas sienas varētu būt pēdējais, kur patverties pie valstiska satvara, pirms doties lielajā dzīvē. Kam interesē savandītas gultas lietas, tas agri modušos tieksmi var apmierināt ar informāciju pārpildītā publiskā telpā. Ap skolām ložņā visi, ar citu vēstures pamatu licējiem sākot un homoseksa darbiniekiem beidzot, bet lai nu viņi paciešas sētmalē.
Otrs aspekts Rinkēviča vēstījumā, ka Nacionālā apvienība darbojas kā naidīgs spēks Latvijai – mats matā sapasīgi ar “Saskaņu”. Tam nevar piekrist, jo nacionāļi kategoriski noraida sadarbību ar Kremļa filiāli, kamēr ministrs gan darbojies “centriskās” partijās, kas dažkārt pieglaimīgi, citreiz tieši vēlējušies dibināt asinsradniecību koalīcijā ar “Saskaņu”. Lai ko varētu pārmest NA, bez viņu klātbūtnes diezin vai mēs vēl lietotu vārdus “nacionāla valsts”, “latviska Latvija”.
Rinkēviča žests nozīmē – kādam jādodas uz izeju. NA, korekti saglabājot pašcieņu, vajag ieteikt ministram noregulēt mēraminstrumentus un nepazaudēt godprātību. Straujumai jālemj, vai, bez pamata aizvainojot partnerus, Rinkēvičs ar blīkšķi aizsitis aiz sevis valdības durvis. Žagas rauj Stankeviča, Vanaga kungus. Vai luterāņu, katoļu baznīcai arī pazemīgi noliektu galvu jāgaida ārlietu ministra “āmen” spriedums, ka šie “tikumības aizstāvji” nodod valsti svešās rokās?
