Egils Līcītis: Ringo glābj uzticamo divkājaino draugu 6
Noklikšķēja ārdurvju šleperslēdzene, un manī raudzījās divas pētošas brūnas acis. Iepazīstoties namatēvs teica “Ringo!”, un paspiedu pastiepto priekšķepu.
“Tiešām neesat pastnieks?” akita-inu šķirnes tīrasiņu skaistulis neuzticīgi pārvaicāja, vezdams iekšā. “Un uzmanieties, visur piepičkāts ar diegiem, un neielīpiet drošības uzlīmēs.”
Attraucu, ka jau sazvanoties sacīju, ka esmu pētnieciskais žurnālists.
“Neieredzu pastnieku sugu,” domīgi norūca Ringo. “Agrāk viena veča nesa avīzes. Vienurīt pažarnieki nocēla, vei, no ābeles mūsu dārzā. Kā viens vecs cilvēks dabū gatavu – tādā ātrumā uzrausties kokā! Pēc tam jauneklis piestaigāja. Tas gan sprinteris. Kad klupu stilbos, aizjoza, ka papēži nozibēja. Piesēdiet, ja neesat pastnieks,” mājas sargs bija laipns un iekārtojās atzveltnes krēsla mīkstumā. “Ziniet, tagad pats eju uz “Narvesenu” pirkt presi. Vasarā ģenerālprokurors lasīja žurnālu “Ir”, kamēr sapsihojās un palika vai traks. Sāka šaudīties ar pistoli. Tā rībināja, ka atbrauca poliči. Viņdien atkal! Buras pa “Neatkarīgo”, līdz ierēcas kā lauvu tēviņš – meļi! Safleitēts! Viņi man sēdēs aiz restēm! Nebojāšot nervus, nelasīšot tos sūdus, tikai jūsu avīzīti man pasūta.”
Viesistabas iekārta slīgst pieticībā. Poļu sekcija un diaprojektors. Plauktos Tūves Jansones grāmatas, labākais, kas lasāms par misteru Holmsu, abažūrā karājas spuldze, dekoram daži Valentīndienas rotājumi, Latgales keramika. Tā, kā arī iztēlojāmies tipisku tiesībsargājošo iestāžu priekšniecības sadzīves līmeni.
Sekodams vērtējošam skatienam, Ringo paluncināja asti: “Tepat ar prokurora kungu abi dzīvojam. Kopš dienas, kad no garākas pasēdēšanas pēc medībām nedarbnieku pārveda un kundze sadusmojās – ja pārnāci četrrāpus, Ērik, tad paliec uz tahtas ar draugu. Nē, mums ir okei.”
Ringo kavējās siltās atmiņās: “Jaunībā cik kopā mežus, purvus neesam izbriduši! Aļņus gāzām, iršus, mežacūkas. Tagad ģenerālais paskrien, aizelšas, pasēž uz celma. Rumpis krakšķ, mugura sarīvēta ar dolobeni – zvērs tak saož, jūt! Švaki redz un bisi beigās velk pa zemi. Vienreiz ievēlās rāvas āliņģī, knapi aiz bikšturiem izrāvu laukā. Atvainojiet, jums tas…”
“Jā, pētu apstākļus, kādos tikāt sazāļots un mājā ielavījās svešnieki.”
“Bija tāda lieta,” Ringo noņurdēja. “Tas ir, ne gluži tā. Gadās, ka prokurors otrā rītā mostas čābiskā omā, skābā dūšā, kā ticis sazāļots, ja saprotat, ko ar to domāju, bet bez manas ziņas te neviens ložņa neiezagsies!”
Un Ringo ierūcās kā nikns ķēdes suns: “To nestāstīju slīpajiem Rozenblatam ar Dreibergu. Nezināt, viņi nav pastnieki? Bet negribu, ka sīka administratīva pārkāpuma dēļ cieš nevainīgi cilvēki, un glābju, lai draugu nepataisa par dumiķi. Bija tā. Zināju, māja būs tukša. Sanāca rajona čaļi. Džera, Reksis, vecais buldogs, dobermanpinčers un viens krancis. Paplosījāmies. Ledusskapī tak kauliņi, ribiņas, medniekdesiņas. Norija pa tīro. Bufeti buldogs izlaka, visu apgāza. Bišķiņ sakopu, tad barā aizlaidāmies pie Zuzītes ielas galā. Patīkama, bet, starp mums runājot, izlaidīga radība. Bet vārtiņi aizcirtās, un, kad prokurors pārradās, satika mani ārā. Izlikos bišķi savārdzis, bet nevainīgs kā jēriņš. Skaidrs, šis nodomāja, ka pa māju ārdījusies vesela divkājaino banda, kas gribējuši noindēt Ringo.”
“Uz paklāja esot mētājies pikucītis, trūkstošā detaļa noklausīšanās ierīcei…”
“Klau, kā te grauza, plucināja, plēsa, slapināja, kur pagadās, un pieci slikti audzināti lopi birdināja trūkstošās detaļas uz paklāja, būtu atrasts arī knibucītis no elles mašīnas!”
“Saprotu. Sakiet, smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs nav viesojies pie jums?”
“Tāds mazs vīrelis ar hūti un ožas pēc reņģēm?”
“Neesmu ostījis, bet dažas ārējās pazīmes sakrīt.”
“Reiz bija. Prokurora kungs auroja, ja vēlreiz rādīšoties, pataisīšot zili melnu. Neņemiet ļaunā, viņam nervozs darbs, ne vienmēr adekvāta uzvedība. Mani arī piedraudēja nošaut, ja martā dauzīšos apkārt pa kucēm. Uzrakstiet, Egil, kā bija patiesībā,” vadīdams uz izeju, teica Ringo. “Starp citu, kad nācāt, te neklīda kaimiņu kaķis? Vienreiz nokodīšu to strīpaino sātanu, lien sētā, izēd visu dogo barības bļodu!”
Katram pētnieciskajam žurnālistam skaidrs, ka lāču mednieks no Japānas Ringo kā mūris. Ne pelīte ielīdīs, ne noziedznieks pārkāps žogam, ne vesela mafija tiks viņa apsargātajā teritorijā.
